Veidojot NATO partnerprogrammu plašākajam Tuvo Austrumu reģionam

Pirms desmit gadiem NATO uzsāka divasnozīmīgas partnerattiecību programmas – “Partnerattiecības mieram”(PfP) Centrālās un Austrumeiropas valstīm un “Vidusjūras dialogs” –plašāka Vidusjūras reģiona valstīm. Šodien ir nepieciešams abasprogrammas pārstrādāt, ņemot vērā izmaiņas Eiroatlantijas drošībassituācijā, tādas kā NATO paplašināšanās, kā arī jaunos šībrīžaalianses izaicinājumus. Domājot par “Vidusjūras dialoga” reformu uniespējamo programmas paplašināšanu tā, lai tiktu aptverta plašākaTuvo Austrumu daļa, daudz ko var mācīties no PfPpieredzes.

Atšķirībā no programmas “Partnerattiecībasmieram”, “Vidusjūras dialogs” nav bijis īpaši veiksmīgs. Tam navbijusi svarīga loma reģiona stabilizēšanā vai programmasdalībvalstu attīstības veicināšanā un atbalstīšanā. Tam ir vairākiiemesli. Tie ietver nepietiekošas laika, cilvēku un naudasinvestīcijas, daudzu reģiona valstu dziļi aizdomīgā attieksme pretNATO darbībām vai to pilnīga ignorēšana, to dialoga un sadarbībasmehānismu trūkums, kas nodrošināja veiksmi NATO un programmai“Partnerattiecības mieram”, kā arī nespēja nošķirt plašākus visareģiona drošības jautājumus no Izraēlas-Palestīnaskonflikta.

Ja desmit gadus atpakaļ NATO galvenaisizaicinājums drošības jomā bija Centrālās un Austrumeiropas valstustabilizēšana un transformēšana, tad šodien ir jārisina problēmas,kas nāk vai ir saistītas “plašāko Tuvo Austrumu” valstīm. Ja NATOvēlas apmierināt dalībvalstu bažas par drošību, tad tai nākamomēnešu un gadu laikā vajadzēs novirzīt organizācijas uzmanību noCentrālās un Austrumu Eiropas uz šo reģionu un attiecīgi arījāveido “Vidusjūras dialogs”.

Ja starptautiskā sabiedrība ieguldīspietiekošus resursus situācijas stabilizēšanai Afganistānā, tadNATO loma ar Starptautiskās drošības atbalsta spēkiem ir piedāvātmodeli, kas būtu piemērots Irākai un pēc zināma laika,Izraēlas-Palestīnas konflikta atrisināšanas veicināšanai. Izraēlasdilemma ir tas, ka līdz ar valsts militārā potenciālastiprināšanos, tās iedzīvotāji jūtas aizvien vairāk apdraudēti. Irnepieciešams “godīgs brokers”, kuram uzticētos abas puses un kasvarētu palīdzēt sarunās un vēlāk arī visaptverošu drošības pasākumukopuma realizēšanā. To nevar izdarīt Amerikas Savienotās valstis,ne arī Eiropa, jo neviena no tām netiek uzskatīta par pilnībāobjektīvu. Lai arī cik neiespējami tas neizklausītos šodien,iespējams, ka NATO ir vienīgā institūcija, kas varētu tikt galā aršo problēmu tuvāko gadu laikā.

Tomēr šādā potenciālā notikumu gaitā irdaudzi “ja” un daži no tiem ir pat ļoti nozīmīgi. Tomēr atskatotiesuz pieciem iepriekšējiem gadiem, nemaz nerunājot par to, kas bija15 gadus atpakaļ, redzam, ka NATO attīstības tempi ir daudzkārtpārsnieguši visas izteiktās prognozes. Pasaules notikumu attīstībaarī ir paātrinājusies un NATO, neraugoties uz organizācijastrūkumiem, ir starptautiska institūcija, kas ir pierādījusi to, kair pati elastīgākā un pārveides spējīgākā organizācija, kas spējreaģēt uz jaunajam drošības prasībām. Šī tendence arī acīmredzotturpināsies un NATO evolūcija vēl rādīs daudzpārsteigumus.

Aliansei lomai turpinot pārveidojoties no“aukstā kara” pasīvas aizsardzības organizācijas par aktīvudrošības organizāciju, kas atbilst šodienas “karstā miera”prasībām, tās sabiedrotajiem kļūst aizvien skaidrāks, ka drošībuvar sasniegt tikai ar kolektīvu darbību. Ir nepieciešams steidzīgilikvidēt šķirtni starp “sabiedrotajiem” un “partneriem”. Sabiedrotodrošību var garantēt tikai ar ciešu sadarbību starp partneriemCentrālajā un Austrumeiropā un plašākajā Tuvo Austrumu reģionā, kāarī ar savstarpēju sadarbību vienam ar otru. Šāda notikumuattīstība, vairāk par visu pārējo, šodien virza NATO evolūciju undod lielus stimulus veidot partnerattiecību programmas, kas irsaturā bagātākas un labāk integrētas alianses pamatdarbībuveidos.

Ja NATO partnerattiecību mehānismi irjāattīsta tā, lai tie atbilstu jaunajiem drošības izaicinājumiem,tad būtu loģiski šo evolūciju veidot, izmantojot tās NATO īpašības,kas ir bijušas organizācijas veiksmes pamatā. Ir jokdari, kas saka,ka NATO saīsinājums nozīmē neko nedarīt, tikai runāt (“No Action,Talk Only”). Tomēr tieši šī alianses spēja piedāvāt forumudialogam, kur dalībnieki var izdiskutēt savas problēmas un neviskauties par tām, ir bijusi alianses veiksmes bāze. Tas irprogrammas “Partnerattiecības mieram” pienesums tām dalībvalstīm,kas vēlējās iestāties NATO klubā un rezultāts, ko, neraugoties uzprogrammas nosaukumu, nav izdevies uz šo brīdi sasniegt arVidusjūras dialogu. Tālāk attīstīt un pielāgot šos mehānismusdažādām situācijām, ar kurām šobrīd sastopas Centrālā unAustrumeiropa un plašākie Tuvie Austrumi, ir fundamentāls uzdevumsgan programmai “Partnerattiecības mieram”, gan arī programmai“Vidusjūras dialogs”.

NATO kopīgās aizsardzības un drošībaskultūras izveides mehānismi, kā formālie, tā neformālie, pamatojasne tikai uz tradicionālo NATO pastāvēšanas iemeslu (raison d’être)– dalībvalstu kolektīvo aizsardzību, bet arī, pārnesot šo ideju uzCentrālo un Austrumeiropu, ir pierādījuši arī savu būtisko ietekmiuz kopumā visu demokratizācijas procesu. Bruņoto un drošības spēkudemokrātiska kontrole, civilā un militārā sektora attiecības unaizsardzības reforma šodien tiek atzīti par daudz svarīgākiemvalsts demokrātiskās un ekonomiskās transformācijas elementiem nekāagrāk. Šie jautājumi ir joprojām izaicinājums daudzāmAustrumeiropas un Balkānu valstīm, kā arī īpaši svarīgas daudzāmplašāko Tuvo Austrumu valstīm. Šo mehānismu attīstība unattiecināšana uz jauniem pasaules reģioniem kļūs par jauno NATOpartnerattiecību elementu.

Sabiedroto drošību var garantēt tikai arciešu sadarbību starp partneriem Centrālajā un Austrumeiropā unplašākajā Tuvo Austrumu reģionā, kā arī ar valstu savstarpējusadarbību.

Lai veidotu partnerattiecības aizsardzībasjomā plašajā Vidusjūras reģionā un plašākos Tuvajos Austrumos, NATOir nepieciešams vairot savas zināšanas par šo pasaules daļu unpaplašināt darbības institucionālos mehānismus. Gluži tāpat kā1980.gadu beigās un 1990.gadu sākumā NATO vajadzēja palielināt savuinstitucionālo kompetenci par Padomju Savienību un vēlāk arī partās valstīm-pēctecēm, tā arī šodien aliansei ir jādara tas patsattiecībā uz Ziemeļāfrikas un plašākā Tuvo Austrumu reģionavalstīm. Programma “Partnerattiecības mieram” piedāvā tāda ietvaramodeli, lai atbalstītu iesaistīšanos reģiona lietās, turklāt šisietvars ir ļoti elastīgs. Analogā programmā Vidusjūras un plašākoTuvo Austrumu reģionam ir jāņem vērā noteiktas reģiona īpatnības,no kurām dažas ir tādās pašas kā Centrālajā un Austrumeiropā1990.gadu sākumā, bet citas ir ļoti atšķirīgas.

Piemēram, dažām tautām un pat dažām valdībāmreģionā ir gandrīz absolūts zināšanu trūkums par NATO īsto dabu.Tāpēc, ir nepieciešams izstrādāt ilgtermiņa, visaptverošuinformācijas un saziņas programmu. Tas prasa aktīvu līdzdalību netikai no valsts institūciju puses, bet arī no nevalstiskoorganizāciju puses, kā tas notika Centrālās un Austrumeiropasvalstīs vairāk kā desmit gadus atpakaļ. Tomēr, ja Centrālās unAustrumeiropas valstis pārsvarā uzskatīja, ka programma“Partnerattiecības mieram” ir līdzeklis informācijas un NATOlīdzdalības izraisīšanai, lai NATO vērstu savu ietekmi arī uzCentrālu un Austrumeiropu, tad Ziemeļāfrikas un plašākā TuvoAustrumu reģiona valstis visvairāk vēlas tikt uzklausītas, kā arīrast līdzekļus alianses lēmumu pieņemšanas ietekmēšanai. Tas irpareizi, jo mums ir jāieklausās un jāsaprot pirms varēsim atbildētun formulēt politikas. Mūsu ietekme reģionā būs tieši proporcionālamūsu gatavībai uzklausīt un sadzirdēt.

Visā reģionā kopumā pilsoniskā sabiedrība navtik attīstīta, kā Eiropas lielākajā daļā. Līdzīgs stāvoklis pirms15 gadiem bija arī Centrālajā un Austrumeiropā. Tas nozīmē, kanevalstisko organizāciju un universitāšu līdzdalībai ir milzīgaloma informāciju par NATO izplatīšanā un demokrātijas veicināšanā.Dažos gadījumos, kā piemēram, Alžīrijā, ir nekavējotiesnepieciešams gūt pieeju konkrētai pieredzei un zināšanām pat to, kāveidot jaunas attiecības starp civilo un militāro sektoru un kāveikt demokrātisku bruņoto spēku kontroli.

Ja daudzas Centrālās un Austrumeiropasvalstis jau no paša sākuma vēlējās iestāties NATO un programma“Partnerattiecības mieram” piedāvāja tām attiecīgus mehānismus, tadsituācija Ziemeļāfrikas vai plašāko Tuvo Austrumu valstīs iratšķirīga. Ja sabiedriskā doma šajās valstīs redzēs jaunoiniciatīvu tikai kā alianses militārās atjaunošanas vai kā rietumuspiediena vai kontroles instrumentu reģionā un, pat sliktākajāgadījumā, kā līdzekli, lai dotu Izraēlai sākotnējo signālu pariespējamo dalību NATO, tad progress nav iespējams.

Šī iemesla dēļ, jaunajā mehānismā, kasaizstās Vidusjūras dialogu, nav jāietver formāli, parakstāmidokumenti, it īpaši, ja tajos ir principu un vērtību saistības, kasvalstīm būtu kopīgi jāievēro. Vienīgais, kas vajadzīgs jau pašāsākumā, ir forumu virknes izveidošana, kur tiktu regulāri diskutētipolitiski un militāri/drošības jautājumi kopā ar atkārtotiemsadarbības piedāvājumiem dažādos līmeņos, pamatojoties uz jaupārbaudīto PfP pašdifferencēšanās principu. Šiem piedāvājumiem unuzaicinājumiem jāpapildina un nevis jākonkurē ar Eiropas Savienībasiniciatīvām, kā arī jāatspoguļo pašu valstu vēlmes un vajadzības.Ja tos izpratīs kā priekšlikumus “no augšas”, tad valstis topieklājīgi ignorēs.

Līdztekus informēšanas un diplomātiskaslīdzdalības programmai, ir jādomā arī par militārās uzticībasstiprināšanas pasākumiem. Lai attīstītu daudzpusējos sakarus,savstarpēji lietderīgi izmantot divpusējās attiecības starp NATOdalībvalstīm un Centrālās un Austrumeiropas partneriem no vienaspuses un Vidusjūras un Tuvo/Vidējo Austrumu valstīm no otras puses.Tomēr pieredze šajā jomā mūs māca, ka aliansei ir jābūt jutīgākaipret reģiona problēmām .NATO spēku grupas, kas darbojas Vidusjūrātika izveidotas, protams, ar citādu nolūku, tomēr var tikt netīšiuzlūkotas kā apdraudējums Ziemeļāfrikas valstīs.

Blakus militārajiem unuzticēšanās stiprināšanas pasākumiem, kas būs vērtīgi ieguvumiVidusjūras un plašākā Tuvo Austrumu reģiona valstīm gluži tāpat kātas bija ar Centrālās un Austrumeiropas valstīm, pastāv arī plašasiespējas veidot formālu informācijas apmaiņas mehānismu. Irnepieciešams, lai jaunais Partnerattiecību un sadarbības processkļūtu par kontaktu tīmekļa centru, kur jebkurš varētu noskaidrotto, kas notiek reģionā. Tas droši vien visefektīvāk ir izdarāms arelektroniskas sistēmas palīdzību. Nekas nevar aizvietot cilvēkuregulāru kopā sanākšanu, lai tiktos un runātu, tomēr arīattālinātas video konferences varētu neapšaubāmi uzlabotkomunicēšanos, turklāt, ar zemām izmaksām.

Tā kā vairumā Ziemeļāfrikas unTuvo Austrumu valstīs “nemilitārie” drošības jautājumi nav tikdelikāti kā konkrētās militārās lietas, NATO vispirms vajadzētuiesaistīties pirmo risināšanā kā pašā delikātākajā jomā. NATOZinātnes programma ir ideāls mehānisms ledus laušanai valstuattiecībās. Izmantojot savu Zinātnes programmu un publiskāsdiplomātijas rīkus, NATO ir labā pozīcijā, lai izraisīti reģionāinteresi un diskusiju par jauniem drošības jautājumiem, kas apdraudvisus. Zinātnes un informācijas programmu paspārnē, NATOamatpersonas varēs biežāk apmeklēt reģionus, kā arī paplašināt pašisavu pieredzi. Gluži tāpat kā tas bija Centrālas un Austrumeiropasvalstīs 1990.gadu sākumā, mēs varam sagaidīt, ka NATO iniciatīvascaur šim programmām stimulēs sabiedroto valstu akadēmiskoinstitūciju iesaisti divpusējās programmās. Tāda līdzdalība daudzātrāk novedīs pie tik nepieciešamā domu apmaiņas foruma radīšanasreģionā, kura iespaidā varēs realizēt sadarbības programmas.Šodienas apstākļos, sabiedroto nevalstiskās organizācijas ununiversitātes apzinās, ka ir nepieciešams vērst uzmanību uz šopasaules daļu, kuru daudzi ir atstājusi novārtā, bez uzmanības.Relatīvi pieticīga NATO iniciatīva varētu stimulēt labdabīgusrietumu līdzdalības plūdus, tāpat kā tas notika Centrālajā unAustrumeiropā.

Svarīga šādas pieejas iespēja,kas tiek bieži nepietiekoši novērtēta, ir NATO Parlamentārāsasamblejas (NPA) darbs ar reģionāliem dalībniekiem. Lai gan NPA iratdalīta no NATO, tās programmas noder alianses mērķu atbalstīšanaiun papildina diplomātiskās un militārās aktivitātes. NPA bieži variet tur, kur NATO birokrātijai ir grūti piekļūt un bieži vienparlamenti ātrāk atrod kopīgu valodu nekā valdības. Šeit labspiemērs ir parlamentārais dialogs, kas šobrīd norisinās Kaukāzāneraugoties uz saspīlējumu reģionos. Līdzīgs dialogs varētupalīdzēt uzlabot attiecības starp dažām ziemeļāfrikasvalstīm.

Pareizi sakārtojot lietas

Vissvarīgākais apsvērums, laipartnerattiecības un sadarbība šajā reģionā kļūtu veiksmīgi, irspēt sadalīt reģionu, formāli vai neformāli, subreģionālosklasteros. Un pirmkārt, Izraēlas-Palestīnas jautājums ir jāatdalano NATO attiecību jautājuma ar Ziemeļāfrikas valstīm. Daudzāmreģiona valstīm ir saspīlētas attiecības ar pašu kaimiņvalstīm. Šoiemeslu dēļ, sadarbība ar NATO daudz reālāk vispirms attīstīties uzdivpusējiem pamatiem un tikai tad sub-reģiona kā forumaietvaros.

Nākamais apsvērums ir tas, kajaunās drošības problēmas, ieskaitot terorismu kā pamatproblēmu,tagad skar valstis, kas atrodas daudz tālāk par PfP vai Dialogavalstīm, ieskaitot Pakistānu un Indonēziju. Jauniem mehānismiem irjāspēj vismaz daļēji atvērt dialogu ar citām valstīm, kurām irlīdzīgas problēmas. Galu galā NATO loma Afganistānā izraisanepieciešamību veidot politiskus kontaktus ar tālām valstīm.Nesāpīgs un ātrs mehānisms šī mērķa sasniegšanai ir, piemēram,atvērt NATO Zinātnes seminārus (NATO Science Workshops)dalībniekiem no šīm valstīm. Šobrīd uz šādām aktivitātēm ir atļautsaicināt tikai PfP un Dialoga valstis.

Vienā jautājumā ir īpaši svarīgiapgūt pareizu mācību, kas izriet no programmas “Partnerattiecībasmieram”. Sākotnēji piedāvājums piedalīties PfP bija izteikts, beznosacījumiem, visām Centrālās un Austrumeiropas valstīm un bijušāsPadomju Savienības republikām. Tālāk, tādām valstīm kā Serbija unMelnkalne, kas vēlējās pievienoties partnerattiecību programmai kāceļam, kas vedīs tās atpakaļ rietumu pasaulē, tika izvirzītsnosacījums nodrošināt demokratizāciju un labu valsts pārvaldību.Kamēr var diskutēt par šāda soļa lietderību, viena lieta tomēr irskaidra. Ir svarīgi, lai jaunā partnerattiecību un sadarbībasprogrammā ar Ziemeļāfriku un plašākajiem Tuvajiem Austrumiem, šādsnosacījums netiktu iekļauts. Reģiona valstis izvēlēsies dažādusceļus uz demokrātiju un modernizāciju un virzīsies tālāk ar dažāduātrumu. Tās nosodīs jebko, kas izklausās tām pazemojošs vaikulturāli imperiālistisks. Kultūras atšķirības starp Eiropu unZiemeļameriku, no vienas puses, un Ziemeļāfriku un plašākajiemTuvajiem Austrumiem, no otras puses, šodien ir lielākas kāatšķirības starp austrumiem un rietumiem aukstā kara beigās.Centieni izlīdzināt šo plaisu būs efektīvāki, ja sadarbībaspriekšlikumi tiks izteikti maigā un delikātā veidā.

Lai gan terorisms ir tikpatliels drauds Vidējo Austrumu valstīm kā Eiropai un Ziemeļamerikaiun sadarbība šajā jautājumā ir ļoti nozīmīga, šo valstu pārstāvjiemir apnicis apmeklēt sanāksmes, kur visas sarunas sākas ar arābupasaules saistīšanu ar terorisma draudiem. Mēs sasniegsim vairākšādās diskusijās, ja izrādīsim mērenāku pieeju.

Programmas “Partnerattiecības mieram” iezīme,kas deva vislielāko rezultātu, ir oficiālo pārstāvniecībudibināšana NATO štābā. Iespēja lietot birojus pārstāvjiem no PfPvalstīm un šo valstu nopietna civilo un militāro personālanosūtīšana dienēt NATO štābā radīja pārmaiņu gaisotni, kasnekavējoties dziļi ietekmēja tās valstis, kas izmantoja dotāsiespējas. Tieši šis aspekts, vairāk par citiem, dos ieguldījumureāla dialoga un sadarbības veidošanā ar Vidusjūras un plašāko TuvoAustrumu valstīm.

Līdz ar šādu pārstāvniecību atvēršanu, visastās daudzveidīgās un daudzskaitlīgās aktivitātes, kas tikaattīstītas PfP, var tikt piedāvātas arī šiem jaunajiem reģioniem.Nacionālo pārstāvju grupas izveide, kas sastāv no cilvēkiem, kassaprot NATO un kas var sākt šo sapratni raidīt atpakaļ uz savāmgalvaspilsētām, padara sadarbību daudz iespējamāku un ir efektīvāksveids par jebkuru citu pieeju. Visas tās programmas, kas irpieejamas PfP valstīm, kļūs nekavējoties pieejamas arī citām.Diplomātiskā darbība kļūs efektīvāka. Bet vissvarīgākais ir tas, kadarbojas pieklājīga lieluma pārstāvniecība, kas atver neformālāskomunikācijas kanālus. Liela daļa NATO reālā darba sakarā arkonfliktu izlīdzināšanu un spriedzes samazināšanu, notiekpersoniski runājot ar vidēja līmeņa diplomātiem un virsniekiemštāba bārā, restorānā vai koridoros. Tik tiešām, tas fakts, kavisas nacionālās delegācijas un pārstāvniecības, militāras unnemilitāras, ir izvietotas zem viena jumta, padara NATO par unikāluorganizāciju. Labvēlīga atmosfēra, ko tas veicina, ļauj uzplauktīstai demokrātijai. Un šo privilēģiju mums ir jāpiedāvā arī mūsukolēģiem no Tuviem Austrumiem un Vidusjūras valstīm .

Programmas “Partnerattiecībasmieram” pārskatīšanas un revidēšanas gaitā nenovēršami tikspaplašināta sadarbība starp šo programmu un jaunajiem dialoga unsadarbības mehānismiem ar Ziemeļāfrikas un Tuvo Austrumu valstīm.Iespējams, ka labākais risinājums ir vienas kopīgasietvarprogrammas izstrāde, kas aptvers visus partnerattiecībuaspektus, gan tos, kas ietverti programmā “Partnerattiecībasmieram”, gan arī programmā “Vidusjūras dialogs” un zem kuras varētuizvērst sīkāku dalījumu starp reģioniem un starp viena veselāatsevišķām daļām. Tā varētu būt programma “Partnerattiecībassadarbībai”, kas aptvertu Centrālo un Austrumeiropu, plašoVidusjūras reģionu un Tuvos Austrumus.

Kriss Donelijs (Chris Donnelly) ir Apvienotāskaralistes Aizsardzības akadēmijas (Shrivenham, Anglija) vecākaiszinātniskais loceklis un bijušais četru NATO Ģenerālsekretāru(1989-2003) īpašais padomnieks Centrālās un Austrumeiropasjautājumos. .

* Turcija atzīst Maķedonijas Republiku ar tās konstitucionālo nosaukumu.