Pārmaiņu nepieciešamība

Tad, kad Vācijas kanclers šogad gadskārtējāMinhenes Drošības konferencē izcēlās, sacīdams, ka NATO „vairs navprimārā vieta, kur transatlantiskie partneri diskutē un koordinēstratēģijas”, viņš tikai konstatēja acīmredzamo. Tomēr visvairākuztrauc tas, ka šādas vietas arī nekur citur vairs nav. Iemesls,kāpēc Gerhards Šrēders izlēma izgaismot Alianses grūtības, irsaistīts ar to, ka NATO ir, daļēji, veidota, lai nodrošinātukonsensu drošības jomā starp Eiropu un Ziemeļameriku un viņšuzskatīja, ka to varētu darīt labāk. Šrēders piedāvāja izveidotaugsta līmeņa darba grupu, lai diskutētu pat to, kā uzlabottransatlantiskās attiecības, ar mērķi, cita starpā, atjaunotAlianses iekšējo stratēģiskā dialoga kultūru. Lai to izdarītu, NATOir jāpielāgojas.

Protams, Alianse nav vienīgā starptautiskā institūcija, kurai irjāpiemērojas mūsdienu mainīgajai un kompleksajai drošības videi.Gan Eiropas Savienībai, gan arī Apvienotajām Nācijām ir jābūtvienlīdz uz reformām orientētām un ambiciozām, ja tās vēlas ietkopsolī ar laiku un sniegt ieguldījumu stabilākas pasaulesveidošanā. Tā arī nav pirmā reize, kad NATO nonākusi šādāsituācijā. Patiešām, ir grūti iedomāties kādu laika posmu, kadAlianse nav veikusi organizācijas inventarizāciju.

Lai gan organizācijas kritiķi un atbalstītāji to bieži irnorakstījuši kā nevajadzīgu vai mirstošu, NATO, zināmā mērā,pielāgošanos jauniem izaicinājumiem ir padarījusi par savuspecialitāti. Jāsaka, ka pārmaiņas ne vienmēr ir nākušas viegli. Unpatiešām, pat biežāk kā vajadzētu, šos procesus pavadīja vilšanās,nesaskaņas un ieilgušas konsultācijas, kas dažkārt lika domāt, kaAlianse ir drīzāk iekšējo nesaskaņu perēklis un nevis vienprātībuveidojoša organizācija. Bet neatkarīgi no tā, cik dzēlīgas irbijušas sarunas, kas novedušas pie galējā kompromisa, tādaadaptēšanās ir bijusi kritiski svarīga NATO veiksmīgas evolūcijasnodrošināšanā, kā arī plašākas stabilitātes uzturēšanā. Turklāt,šobrīd NATO ir ārkārtīgi dinamiskas militāras pārveides procesā.Kāpēc tad šķiet, ka Alianse ir tik politiski sadalīta?

NATO adaptācijas izpratnei ir nepieciešama Alianses vienotībaspamatā esošo virzošo spēku analīze. Laikā, kad mainās drošībassituācija, tādiem jautājumiem, kā kopīga draudu uztvere, kopīgaieinteresētība uzturēt NATO spēku klātbūtni Eiropā un kopējāsvērtības, tiek pievērsta padziļināta uzmanība. Tā tas bija arī,piemēram, 1960.gados, kad Amerikas Savienotās Valstis pirmo reizikļuva ievainojamas, padomju starpkontinentālo raķešu straujāsattīstības dēļ. Tajā laikā Alianses atbilde bija stratēģiskāsdoktrīnas nomaiņa no vienas masīvas pretošanās uz elastīgākureakciju, kam sekoja Harmela ziņojuma pieņemšana1967.gadā, kur tika no jauna definēti Alianses nākotnes mērķi,proti, veicināt gan pretošanos, gan arī saspīlējumamazināšanu.

Tādā veidā, adaptēšanās ir jāsaista ne tikai ar Alianses arsenālāesošiem instrumentiem, bet arī kopumā ar visu NATO mērķi unnoteikumiem, kas regulē valstu sadarbību. Netradicionālo drauduparādīšanās pēc aukstā kara beigām, ir sarežģījusi sarunas pardrošības izpratni. Tomēr, tajā pat laikā, reakcija uz šiem draudiemprasa lielāku atvērtību un stratēģiskās plānošanas elastību, laisagatavotu Aliansi plašākam izdevumu spektram.

Globālie draudi

Mūsdienu draudiem globālai drošībai ir divas īpašības, kasapgrūtina ieplānoto instrumentu efektīvu izmantošanu. Pirmkārt,netradicionālie draudi izriet vairāk no notikumiem sabiedrībā unnevis no valdību lēmumiem, liekot stratēģijas speciālistiempārskatīt tradicionālos instrumentus, tādus kā militārā intervenceun ienaidnieka iebiedēšana. Otrkārt, mūsdienu drošības politikasīpaša iezīme ir nenoteiktība, jo pretinieku motivācija, nolūki unspējas nereti nav zināmi. Bez tam, ir ļoti grūti izskaitļotnotikumu un darbību ietekmi vienā pasaules malā uz drošību otrāpasaules malā, padarot draudu pārspīlēšanu par tikpat iespējamulietu, kā to nenovērtēšanu.

Šādos neskaidros apstākļos NATO locekļiem ir nācies formēt spēkus,kas ir ātri izvietojami jebkurā vietā, kur tie ir vajadzīgi. Tajāpat laikā, sabiedrotie ir centušies samazināt neskaidrības līmeni,palīdzot veidot politisko stabilitāti un caurskatāmību krīžureģionos. Tāda divējāda pieeja ir bijusi adaptēšanās procesavadmotīvs, kam NATO, lai gan vilcinoties, ir gājusi cauri kopšaukstā kara beigām un kur ir iespējams izcelt trīs elementus,katram no kuriem ir savi motīvi un virzošie spēki.

Pirmais elements ir partnerattiecību veidošana drošības jomā, armērķi paplašināt stabilitātes zonu Eiropas iekšienē. Atbildot uzvakuumu, ko radīja Varšavas pakta nāve, NATO piedāvāja kooperatīvasstruktūras, lai iesaistītu bijušos pretiniekus, ieskaitot arīpievienošanās mehānismu Aliansei, un lai integrētu partnervalstumilitāro spēkus Eiropas krīzes vadības operācijās. Otrs elements irsaistīts ar pieaugošo NATO vēlmi izmantot spēkus krīzes vadīšanaiun stabilizācijai – pirmkārt Balkānos un šobrīd Vidusāzijā.Uzsākusi darbību kā organizācija, kuras galvenais uzdevums iruzturēt drošību Eiropā, šāda operāciju aptvēruma un klāstapaplašināšana dažkārt izraisīja domstarpības NATO, kur dažasvalstis centās pretoties šim procesam.

Trešais elements izauga no aukstā kara spēku pārstrukturēšanas1990.gados un šodien tas ir pārtapis par ambiciozu spēku pārveidesprogrammu. Alianses jauno operāciju prasības saasina sākotnējoreformu būtību. Uz to reaģējot, tādi principi kā elastīgums, spēkuizvietojamība, uzturēšana, tehnoloģiskais pārākums, efektivitāteun, vairāk par visu, savstarpējā savietojamība, ir kļuvuši par NATOkā nozīmīgas drošības organizācijas stūrakmeņiem.

Militārā pārveide

Šajā jomā Amerikas Savienotās Valstis efektīvi darbojas kāpolitisks uzņēmējs, kas virza uz priekšu visas organizācijas darbakārtību. Patiešām, NATO militārā pārveide lielā mērā sastāv notehnoloģisko, doktrīnu un strukturālo inovāciju, un militāro lieturevolūcijas pārneses, kas mainījušas veidu, kā ASV spēj izvestmilitāras operācijas, pārējai Alianses daļai. Šis process guvaimpulsu pirmajā prezidenta Džordža Buša pilnvaru termiņā un to varuzskatīt par veidu, kā attīstīt savstarpēji savietojamus spēkuskoalīcijas vajadzībām, tādējādi nodrošinot, ka arī nākotnē Aliansesmilitārie spēku ir spējīgi cīnīties kopā ar ASV.

Militārā pārveide ir dinamisks process bez redzamām beigām, tasietekmē karavīrus, iekārtas un tehnoloģiju, kā arī spēkuizvietošanas un militāro operāciju vadības struktūras un principus.Tādā veidā, NATO ne tikai pārrauga transformāciju dalībvalstubruņotajos spēkos, bet arī pati tiek pakļauta pārveidei.

Viena no redzamākajām NATO militārās pārveides izpausmēm irSabiedroto transformācijas pavēlniecības atvēršana Norfolkā,Virdžīnijā, ASV un NATO Ātrās reaģēšanas spēku (NRF) attīstība. NRFšobrīd ir spēku pārveides degpunkts, jo kalpo par izmēģinājumavietu jaunām tehnoloģijām, doktrīnai un procedūrām. Tā kā šajosspēkos notiek regulāra un bieža rotācija, kontingenti pēcatgriešanās mājās ir spējīgi ņemt līdzi zināšanas un iemaņas, koapguvuši NRF un ar tām papildināt savu nacionālo spēku potenciālu.Tā kā NRF galvenokārt sastāv no Eiropas valstu spēkiem, tie kalpoarī par instrumentu saskaņotāku iepirkuma procedūru veicināšanaiEiropā. Ir skaidrs, ka pārveide nav vairs vienkāršs NATO darbakārtības punkts, bet gan šodienas Aliansi raksturojošaiezīme.

Gadu gaitā nereti „norakstīta”, NATO irpadarījusi pielāgošanos jauniem izaicinājumiem gandrīz vai par savuspecialitāti.

Tomēr pārveide pati par sevi nav pietiekamipārliecinošs kopējs iemesls, lai sabiedrotie turētos kopā un NATObūtu vienota. Alianses saliedētība mainīgajā pasaulē prasafundamentālāku vienprātību par drošības izaicinājumu raksturu unveidiem, kā tos risināt. Lai gan lielākā daļa novērotāju uzskata,ka Alianses 1999.gada Stratēģiskā koncepcija – valstu apstiprinātsdokuments, kur tiek analizēta stratēģiskā vide un veidi, kā Aliansecīnās pret draudiem – ir novecojis, pēdējos divos gados notikušietransatlantiskie disputi ir iedragājuši jebkādas cerības toaktualizēt. Un patiešam, pārsteidz tas, ka Stratēģiskāvīzija, dokuments, kas sniedz transformācijas procesastratēģisku pamatojumu, nav visas Alianses apstiprināts dokuments,bet gan publikācija, ko izdevuši Alianses virspavēlnieki: Eiropassabiedroto spēku virspavēlnieks ģenerālis Džeimss L. Džounss unSabiedroto pārveides virspavēlnieks admirālis Edmunds P.Giambastiani.

Kā jau iepriekš tika teikts, NATO ir ne tikai drošībasorganizācija, kam vajadzīgas reformas. Ir vēl divas citasorganizācijas, kurām ir cieša saistība ar Aliansi, kas, ar dažādiemrezultātiem, ir centušās pielāgot sevi drošības vides izmaiņām.Eiropas drošības un aizsardzības politikas (ESDP) straujā attīstībair piešķīrusi Eiropas Savienībai atsevišķu lomu drošības kontekstā.Pretstatā tam, ANO ietvaros veikto reformu temps unadministratīvais raksturs apdraud starptautisko stabilizācijascentienu tiesisko pamatu. Ņemot vērā NATO un šo divu organizācijusavstarpējās attiecības, ir vērts papētīt šobrīd notiekošos reformuprocesus minētajās organizācijās.

ES evolūcija

Eiropas Savienība ir veidojusi ESDP politiku kā svarīgu savasārlietu politikas elementu, kas pievieno militāro sparuekonomiskajai varai, kas jau bija tās rīcībā. Ar mērķi vērsties pietādu draudu pamatiemesliem, ko izraisa ekstrēmisms, migrācija unorganizētā noziedzība, Eiropas Savienība ir ilgstošikoncentrējusies uz nemilitāriem instrumentiem, lai veicinātustabilitāti ārpus tās robežām. Kopējās ārlietu un drošībaspolitikas militārais elements šobrīd palīdz līdzsvarot šo pieeju undod Eiropas Savienībai lielāku politisko darbību klāstu, lai ganEiropas Savienības griba sevi pieteikt kā militāru dalībnieku augļoti lēnām.

Eiropas Savienības 2003.gada Drošības stratēģija, ko izstrādāja unapsprieda Padomes sekretariāta vadībā, ir palīdzējusi radīt jaunudinamiku iekšējā drošības diskusijā. Dokumentā ir ietverts gankompromiss, kas līdzsvaro dažādus viedokļus par spēka pamatotuizmantošanu, gan arī provokatīvs aicinājums rīkoties, pieprasotaizvien aktīvāku un agrāku Eiropas līdzdalību, kā arī stiprākuscentienus uzlabot Eiropas ārlietu instrumentu saskaņotību. Šo jaunopieeju jau šobrīd izmēģina gan Bosnijā un Hercegovinā, gan arīcitviet. Bez tam, daudzas saskaņošanas problēmas jau tiek risinātaspārrunu gaitā par ES konstitūciju. Tādējādi, pat ja konstitūcijanetiks ratificēta, daudzi pasākumi tomēr izdzīvos, ieskaitot arīEiropas Aizsardzības aģentūru, kas dibināta, lai uzlabotu militārāiepirkuma koordinēšanu.

Bijušajā Dienvidslāvijā veikto operāciju rezultātā, EiropasSavienība un NATO vairāk un efektīvāk strādā kopā saskaņā arBerlīne Plus kārtību, kur Eiropas Savienībai ir dota pieeja NATOlīdzekļiem. Neraugoties uz šo praktisko sadarbību, daudzi analītiķiprognozē, ka abas institūcijas var kļūt par savstarpējāmkonkurentēm. Daudzi eiropieši uzskata, ka daudzdimensijuinstrumenti, ko viņi cer pieņemt ES ārlietu politikas ietvaros, irpiemērotāki līdzekļi cīņai pret moderniem drošības draudiem nekāpieeja, kas balstīta uz militāro spēku. Tomēr, neraugoties uz to,stratēģiskais konsenss Eiropas Savienībā un NATO ir ļoti līdzīgs.Turklāt, tikai nedaudzi ES locekļi vēlas veidot Eiropas Savienībukā pretsvaru ASV. Lielākā daļa vienkārši vēlas, lai Eiropa kļūtuspēcīgāka, lai tā būtu pievilcīgākā un tātad arī ietekmīgākapartnere Amerikas Savienotajām Valstīm. Lai gan ESDP pamatā var būtdažādi motīvi, ar to saistītā pārliecība ir pietiekoši liela, laivirzītu procesu uz priekšu.

ANO reforma

Reformu process Apvienotajās nācijās ir piemērs, kā notiekorganizācijas adaptēšanās, ja nav ne vadošās valsts, kas kalpo parpolitisko virzošo spēku un nav konverģējošu interešu starpdalībvalstīm. Šajā gadījumā, ģenerālsekretārs un viņa komanda irietekmīgi spēlētāji, bet viņiem nav pietiekoša svara, lai sasniegtukaut ko vairāk par efektivitāti ANO administrācijā un kas navspējīgi uzsākt padziļinātu pārveidi ANO organizācijā kopumā.

Šķita, ka aukstā kara beigas iezvanīs jaunas iespējas ilgiparalizētajai ANO Drošības padomei. 1992.gada Darbakārtība mieram piedāvāja drosmīgu miera nodrošināšanas unuzturēšanas uzdevumu plānu un palīdzēja sakārtot ANO Mieranodrošināšanas operāciju departamentu. Bez tam, nākamajos gados,sekretariāts tika reformēts, lai uzlabotu tā rīcībspēju unefektivitāti. Tomēr, daudz grūtāk bija izdarīt kādas izmaiņas, kurbija nepieciešams gan dalībvalstu konsenss, gan apņemšanās.

Viens šo komplekso centienu elements ir pašas ANO Drošības padomesreforma. Lai gan pastāv kopēja izpratne par to, ka Drošības padomebūtu uzticamāks instruments, ja tā precīzāk atspoguļotu faktiskoiedzīvotāju un varas sadalījumu pasaulē, tomēr paredzamā nākotnēkonsenss par reformu nav gaidāms. Lai izietu no strupceļa,ģenerālsekretārs Kofi Annans izveidoja augsta līmeņa komiteju, kaspagājušā gada decembrī nāca klajā ar savu ziņojumu. Līdztekuspriekšlikumiem par Drošības padomes reformu, komiteja ierosinājaveselu rindu radikālu pārmaiņu ANO, ieskaitot specifiskākukritēriju noteikšanu preventīvām militārām darbībām. Šis ziņojums,tādējādi, ir vēl viens iemesls, lai veiktu visaptverošu reformu untiek bieži izmantots kā atsauces dokuments diskusijās par šojautājumu.

ANO nākotnes veidols un efektivitāte ir svarīgi NATO pārveidei.Tas ir tādēļ, ka likumība, kas pamatota ar starptautiskām tiesībunormām, tādām kā Drošības padomes mandāts, ir svarīgs, ja ne patnepieciešams priekšnoteikums, lai daudzas Eiropas sabiedrotāsvalstis lemtu par spēka izmantošanu. Ciešāka saikne starp NATO unApvienoto Nāciju Organizāciju tādā jautājumā kā NRF spēkuizvietošana palīdzētu stiprināt Alianses transformāciju ar lielākupolitisku vienprātību.

NATO perspektīvas

Pēc aukstā kara beigām 1990.gados NATO izdevās izdzīvot un paliktapritē, pievēršoties krīžu vadībai Eiropā. Lai gan šis darbs bijakritiski svarīgs visai Eiropas drošībai un stabilitātei, tasnevarēja aizstāt tās eksistenciālās bailes, ko agrāk iedvesaPadomju Savienība un kas veicināja Alianses saliedētību un kopējāsidentitātes veidošanos. Tāpat arī, pārveides darba kārtībai, kasefektīvi virzīja Aliansi uz priekšu kopš 11.septembra un it īpašikopš Prāgas galotņu sanāksmes 2002.gadā, nav izdevies pārvarētpolitiskās domstarpības starp sabiedrotajiem.

Daži analītiķi uzskata, ka šā brīža pārveides darba kārtībaatspoguļo vislielāko iespējamo vienprātību, ko šobrīd var sasniegtNATO. Tā rezultātā, viņi baidās, ka, lai arī kāds nebūtu šiskonsenss, tas droši vien izjuks tiklīdz Alianse sāks risinātjautājumus par spēku izmantošanu, humanitāro iejaukšanos vailīdzdalību operācijās kādā attālākā rajonā, līdz ar to kārtējoreizi apdraudot NATO pastāvēšanu. Un otrādi, Alianse varētu arīizdzīvot, bet tikai kā pakalpojumu sniedzēja, kas dara pieejamumilitāro spēju koalīciju operācijām, ko vada Amerikas SavienotāsValstis un nākotnē, iespējams, arī Eiropas Savienība.

Vēršot uzmanību uz stratēģiskās diskusijas trūkumu NATO, Šrēdersceļ gaismā visas šīs problēmas. Tikpat labi var teikt, ka viņš iraizsācis tieši tādu dialogu, kas, viņaprāt, ir nepieciešams, laiatdzīvinātu transatlantiskās attiecības. Lai arī viņa priekšlikumsizveidot augsta līmeņa darba grupu netika realizēts, ASV pārstāvjinekavējoties paziņoja, ka arī viņi labprāt vēlētos tādu dialogu unka viņiem arī ir NATO mērķa piedāvājums. „Vai NATO motivējošaismērķis šodien nevarētu būt brīvības, drošības un miera karogapasniegšana tautām un valstīm tālāk uz dienvidiem un austrumiem?”,intervijā avīzei vaicāja bijušais ASV vēstnieks NATO Nikolass Bernsīsi pirms aizbraukšanas no Briseles. Jautājums ir, vai tas ir tādskarogs, kuram eiropieši grib sekot.

Henning Riecke ir Deutsche Gesellschaftfür Auswärtige Politik (Berlīnē) rezidējošs līdzstrādnieks, kasspecializējies Eiropas un transatlantiskās drošībasjautājumos.