Militāri jautājumi

Garš un līkumots ceļš: šķirtne starp apņemšanos un spēku pieejamību ir NATO darba kārtības jautājums jau vairākus gadus.

Krīzes noregulēšanas operācijas ir kļuvušaspar svarīgu NATO ieguldījumu starptautiskā miera un drošībasnodrošināšanā un šo operāciju veiksme tiek bieži izmantota kāmēraukla, ar kuru vērtēt Alianses būtiskās lomas saglabāšanu. NATOmilitārās spējas, protams, ir tikai viena šāda pastāvēšanas iemeslavai raison d’être puse; tās politiskā loma, nepašaubāmi,ir vēl svarīgāka. Būdama plašu un augošu partnerattiecībucentrālais punkts, NATO sniedz arī ne-militāru ieguldījumu miera unstabilitātes garantēšanā. Tomēr visās minētajās funkcijāsorganizācijas īpašā vērtība ir cieši jāsaista ar tās spēju pārvērstmilitārās konsultācijas un vienošanās par kolektīvu militārudarbību. Rezultātā, Alianse nepārtraukti tiecas uzlabot savasspējas veikt tekošās un nākamās, potenciālās operācijas.

Svarīgi atzīmēt, ka daudzas reformas, ko realizējusi Aliansepēdējos desmit ar pusi gados, ir bijušas tieši vērstas uz tāsoperatīvās efektivitātes uzlabošanu. Dažkārt tiek dzirdēta kritikapar NATO spēju adaptēt, izveidot procedūras un spējas, kasvajadzīgas, lai risinātu mūsdienu izaicinājumus. Tomēr šāda kritikabieži atgādina nekompetentu cilvēku refleksu, jo NATO centieniadaptēties ir beigušies visai veiksmīgi. To var pierādīt, izdarotjebkādu salīdzinājumu starp sabiedroto spēkiem šodien un tiem, kasbija to rīcībā pirms 10-15 gadiem. Katra sabiedrotā valsts veicsavu aizsardzības programmu un struktūru pārskata procesu, laigarantētu, ka tās spēki ir derīgi šodienas prasībām un katrā„baltajā grāmatā” par aizsardzības jautājumiem ir atkārtotanepieciešamība veicināt izvietojamību, spēku uzturēšanas spēju unizmantojamību, kas saskaņoti ar Alianses stratēģisko koncepciju –dokumentu, kur aprakstīta stratēģiskā vide un veidi, kā NATOvērsīsies pret draudiem un izaicinājumiem - un citiem detalizētiemvadlīniju dokumentiem. Kolektīvi strādājot, Alianse, irpārskatījusi savu stratēģiju un koncepcijas, tās komandvadības unspēku struktūras un tās iekšējo organizāciju un procedūras.

Nepieciešamās turpmākās pārmaiņas

Tomēr, lielākas operatīvās efektivitātes meklējumi ir nebeidzami.Tas ir daļēji tādēļ, ka mainās prasības, ko izvirza operācijas. Untas notiek vismaz divos veidos. Pirmkārt, prasības noteiktoskaradarbības laukos, īpaši nepieciešamo spēju ziņā, nepārtrauktiattīstās. Tā tas, piemēram, notika bijušajā Dienvidslāvijā.Otrkārt, tiek uzsāktas jaunas operācijas, kas rada vajadzības, kasparasti ir kā papildus prasības un dažkārt pat ir atšķirīgas noiepriekšējām operācijām. Starptautisko drošības atbalsta spēku ISAFAfganistānā, Kosovas spēku un operācijas Active Endeavour,kā arī NATO apmācības misijas prasības Irākā ir savstarpēji ļotiatšķirīgas un tās visas ir vienlaicīgi jāizpilda. Tomēr,nepieciešamība mainīties tālāk rodas arī no tā, ka NATO vēl irpriekšā svarīgi uzdevumi, uzlabojot operatīvās efektivitātesdažādos elementus vai arī apvienojot tos kopā vienotāveselumā.

Īpaša problēma ir izveidojusies, saskaņojot uzdevumus ar spējām.Ļoti bieži ir novērojama plaisa starp politisku apņemšanos uzsāktoperāciju un faktisko spēku nodrošināšanu šīs operācijasvajadzībām. Daudzos gadījumos, tas nav starpība starp resursiem,kurus meklējam un tiem, kas ir pieejami. Sabiedrotie ar grūtībāmbija sameklējuši dažus helikopterus ISAF, tomēr tās pašas valstisbija gatavas nekavējoties dot vairāk par simtu šādu helikopteruĀzijas cunami seku likvidēšanai.

Ir trīs problēmu veidi, kas palīdz skaidrot šīs nemitīgāspretrunas starp politiskiem lēmumiem veikt operācijas un deklarētoprasību stabilu izpildi. Tās ir politiskās gribas, resursu un spējuproblēmas. Sabiedroto līderi jau ilgāku laiku apzinās šīs problēmasun to savstarpējo sasaisti. Pirms diviem gadiem, tā laika NATOģenerālsekretārs lords Džordžs Robertsons pauda bažas par NATOvalstu gribu un spēju izpildīt tās militārās saistības, ko valstisbija politiski apņēmušās Alianses vai kādas citas organizācijasietvaros. Šāda stāvokļa iemesli, viņš teica, ir sarežģīti, bet tosvarētu apvienot zem viena virsraksta, ko viņš definēja kā„izmantojamību”. Viņš pauda domu, ka, ja vien Alianses valstuvaldības nedos lielāko savu militāro spēku daļu saistību izpildei,ko valstis uzņēmušās un nebūs gatavas šos spēkus izmantot tādāveidā un tādā skaitā, kā nepieciešams sekmīgas operācijasveikšanai, tad pastāv krīzes risks starptautiskajos forumos, kurAlianse ir uzņēmusies pildīt nopietnas politiskas saistības.

Plaisa starp saistībām un spēku pieejamību ir bijusi NATO darbakārtībā jau vairākus gadus un šajā jomā šobrīd tiek veiktipasākumi, kas ir daļa no plašākas operatīvās efektivitātesuzlabošanas programmas, ar mērķi likvidēt šo pretrunu. 2004.gadaaprīlī Norfolkā, Virdžīnijā, Sabiedroto transformācijaspavēlniecības paspārnē tika organizēts seminārs, kurā piedalījāsNATO ģenerālsekretārs Jāps de Hops Shefers un NATO vēstnieki.Semināra uzdevums bija identificēt minētās pretrunas iemeslus unveidus, kā to pārvarēt. Tā rezultātā, dažādas programmas šajā jomā,ieskaitot paša procesa uzlabošanu, kur tiek „ģenerēti” spēkioperācijām un tiek uzlabota Alianses spēku izmantojamība, tiekdažkārt sauktas par „Norfolkas darba kārtību”. Šai iniciatīvai irarī turpinājums, ar cieši saistītu mērķi veicināt dažādo NATOaizsardzības plānošanas aktivitāšu efektivitāti un saskaņu, tāsauktā Visaptverošo politisko vadlīniju iniciatīva(Comprehensive Political Guidance).

Spēku ģenerēšana

Aliansei ir jānodrošina spēki daudzām un ilglaicīgām operācijām.Tradicionālā kārtība, kad spēkus atkārtoti „ģenerēja” konkrētāmoperācijām – tas ir, tos formāli nodrošināja valstis uz noteiktiemlaika periodiem, pamatojoties uz NATO militāru institūcijuizstrādātām prasībām – ir kļuvusi aizvien vairāk nepieņemama –pārāk šaura, ar īstermiņa perspektīvu un pat reaktīva, kā arī vājisaskaņota ar spēku plānošanas procesu. Tāpēc sabiedrotie irvienojušies izpildīt vairākus pasākumus, lai likvidētu šostrūkumus.

Viena svarīga iniciatīva šajā jomā ir bijusi gadskārtēju globāluspēku ģenerēšanas konferenču sasaukšana ar mērķi sniegt aptverošuun ilgtermiņa NATO operatīvo vajadzību pārskatu un Alianseskopējiem centieniem tās apmierināt. Sabiedrotajiem ir vieglāknodrošināt militāros spēkus, ja tie ir saņēmusi brīdinājumu 12mēnešus iepriekš un nevis pirms, teiksim, 12 dienām, it īpaši tad,ja viņi redz, ka arī citi sabiedrotie nes būtisku operāciju slogadaļu un tiek pārliecināti par to, ka ir izstrādāti plāni, kāaizvietot sūtītos kontingentus pēc zināma laika perioda. Pirmā šādagadskārtējā konference tika noturēta 2004.gada novembrī SabiedrotoEiropas virspavēlniecības štābā un šobrīd mēs apkopojam tāspieredzi, lai uzlabotu nākamās šādas konferences. Turklāt, mēspētām, kā potenciālais partnervalstu un valstu, kas nav NATOsastāvā ieguldījums var tik labāk ņemts vērā, ģenerējot spēkus NATOvadītām operācijām, kur piedalās šīs valstis.

Izmantojamība

Kā iepriekš teikts, bažām par Alianses militāro spēkuizmantojamību, ir jau vairākus gadus ilga vēsture. Uzsvars uz spēkulabāku izvietojamību un uzturēšanas spēju, bija viena no tēmāmPrāgas militāro spēju dokumentā - Prague Capabilities Commitment,kā arī agrākajā Aizsardzības spēju iniciatīvā (Defence CapabilitiesInitiative). Tas ietver atziņu, ka dažu sabiedroto valstu spēkijoprojām ir pārsvarā pielāgoti teritorijas aizsardzībai un navpiemēroti tādām krīzes seku likvidēšanas operācijām, kas notiekārpus Alianses teritorijas, ko NATO izved jau šodien un veiks arīnākotnē. Pagājušā gada jūnijā Stambulas samita laikā NATOaizsardzības ministri vienojās intensificēt nacionālos centienuspadarīt savus spēkus par labāk izmantojamiem spēkiem. Un konkrēti,viņi vienojās, ka 40 procentiem no katras valsts kopējiem sauszemesspēkiem ir jābūt strukturētiem, sagatavotiem un aprīkotiem tā, laitos varētu sūtīt uz operācijām, kas vestas NATO vai cituorganizāciju paspārnē un ka 8 procenti visu sauszemes spēku būtuvai nu jāiesaista, vai arī jāparedz ilgstošam operācijām jebkurālaika momentā. Vēl viņi vienojās par to, ka ir nepieciešamsizstrādāt nacionālos izmantojamības mērķus, kas papildinātu šosaugstā līmeņa politiskos mērķus. Un viņi lūdza, laiZiemeļatlantijas Padome izstrādā sākuma un rezultāta indikatorus –tādus kā personāla iemaņas, izvietojamais personāls, spēja ilgstošiuzturēt spēkus operāciju vietās, izdevumi operāciju veikšanai unizdevumi aprīkojumam – lai redzētu plašāku sabiedroto spēkutransformācijas rezultātu kopainu un saņemtu mērauklu, ar kuruizvērt katras valsts veiktspēju.

Lielākas operatīvās efektivitātes meklējumiir nebeidzami.

Šis darbs tiek šobrīd veikts. Valstis iriesniegušas datus par 40 procentu un 8 procentu izmantojamībasmērķu izpildi. Plašāk runājot, informācija liecina, ka, lai gan irnoteikta sabiedroto valstu daļa, kas ir sasniegušas vai patpārsniegušas mērķus, kas noteikti Stambulā, pārējās valstis to navizdarījušas – daļēji tādēļ, ka sabiedroti ir dažādās savu spēkupārstrukturēšanas fāzēs. Vairākas sabiedrotās valstis, ieskaitottādas, kas ir jau sasniegušas vai pārsniegušas mērķus, iriesniegušas arī informāciju par saviem plāniem uzlabot savu spēkuizmantojamību nākotnē. Tomēr ir svarīgi paturēt prātā, ka nopietnasizmaiņas šajā jomā nevar notikt vienas dienas laikā.

Šī pasākuma veiksme vēl nav garantēta. Lai gan tas ir lietderīgipievērsis dažu galvaspilsētu uzmanību savu spēku izmantojamībasjautājumam un, kā papildus ieguvums, iniciējis nākotnes uzlabojumuplānus, tomēr uz šo brīdi iesniegtie dati nav savstarpējipietiekami labi salīdzināmi. Tā rezultātā, ir ārkārtīgi grūtiizdarīt secinājumu par visu sabiedroto spēku izmantojamību, vaiarī, dažos gadījumos, precīzi vērtēt konkrētu sabiedroto spēkuizmantojamību. Tāpēc būs nepieciešams vēl papildus darbs, laipadarītu nacionālos datus tik salīdzināmus, cik praktiskiiespējams, ņemot vērā to dažādību, kā Alianse organizē savusspēkus. Darbs šajā jomā šodien tiek koncentrēts uz zemes spēkiem,jo problēmas ar to izvietošanu un uzturēšanu ir lielākas nekā argaisa un jūras spēkiem. Tomēr ir arī jādomā par mērķu noteikšanugaisa un jūras spēkiem. Un vēl vairāk būs jāstrādā ar sākuma unrezultāta pasākumu uzlabošanu un, iespējams, pat topaplašināšanu.

Visaptverošās politiskās vadlīnijas

Stambulas samitā sabiedroto līderi lika Ziemeļatlantijas Padomeisagatavot dalībvalstu izskatīšanai visaptverošas politiskāsvadlīnijas, lai pamatotu visas Alianses stratēģisko koncepcijumilitāro spēku, plānošanas disciplīnu un izlūkošanas jomās. Šīsiniciatīvas mērķis ir palielināt nacionālo saistību politiskonozīmi un tajā pat laikā palīdzēt harmonizēt dažādas „disciplīnas”,kas saistītas ar spēku plānošanu, attīstību un dislocēšanu.

NATO štābā uz šo brīdi veikto diskusiju gaismā par Visaptverošopolitisko vadlīniju mērķi, apjomu un raksturu, ir skaidrs, ka tasbūs īss politisks dokuments, kur ietvertas vadlīnijas Aliansesturpmākai pārveidei. Un konkrēti, tas sniegs vadlīnijas parAlianses militāro spēku un citu spēju turpmāko attīstību, kā arīpar izlūkošanas sistēmu, kas būtu jāņem vērā, definējot nākotnesspēju vajadzības. Tas atradīsies starp Stratēģiskokoncepciju, no vienas puses, un dokumentiem, kas ietvervadlīnijas specifiskās plānošanas jomās, tādiem kā Ministruvadlīnijas spēku plānošanai, no otras puses. Saglabājot konsekvenciar Stratēģisko koncepciju, Visaptverošās politiskās vadlīnijās tiksņemtas vērā izmaiņas drošības vidē, kas notikušas pēc1999.gada.

Dokuments attieksies uz visām plānošanas aktivitātēm vaidisciplīnām, kas saistītas ar spēju attīstību. Tās ietvertradicionālās aizsardzības plānošanas disciplīnas – spēkus,bruņojumu, konsultācijas, komandvadību un kontroli (C3), loģistiku,resursus, kodolieroču jautājumu un plānošanu civilās ārkārtassituācijās. Tomēr tas arī ietekmēs citas ar spējām saistītasaktivitātes, tādas kā gaisa aizsardzības plānošana unstandartizācija. Tas arī palīdzēs sniegt informāciju par nacionālāmplānošanas aktivitātēm, kas ir jo īpaši svarīgi savstarpējassavietojamības nodrošināšanai. Šeit nolūks ir veicināt labākusasaisti starp šīm daudzveidīgajām nacionālajām un kolektīvajāmplānošanas aktivitātēm. Šī iemesla dēļ, tajā ir jānorāda tas, koAlianse vēlas sasniegt, īpaši operatīvā nozīmē, jaunajā drošībasvidē. Un tas definēs vadības mehānismu, kas sistemātiski unpastāvīgi veicinās dažādu plānošanas aktivitāšu konsekvenci.

Ziemeļatlantijas Padome ir likusi izstrādāt un iesniegt taiVisaptverošās politiskās vadlīnijas un vadības mehānismapriekšlikumu cik vien ātri iespējams un vēlākais līdz šā gadabeigām.

Šīs iniciatīvas – par spēku ģenerēšanas procesu, izmantojamību unVisaptverošām politiskām vadlīnijām – ir svarīgi Aliansesoperatīvās efektivitātes garantēšanas instrumenti. Turklāt,Norfolkas darba kārtībā ir vēl citi pasākumi ar līdzīgu nozīmību,tādi kā centieni uzlabot apmaiņu ar izlūkošanas datiem unmodernizēt NATO pieeju kopējam finansējumam. Tomēr visi šiepasākumi būs produktīvi tikai tad, ja tie tiks mērķtiecīgiizmantoti. Tas prasa politisko gribu – visu sabiedroto apņemšanosnodrošināt NATO operāciju veiksmi un vēlēšanos dot taisnīguieguldījumu šās veiksmes veidošanā.

Stīvs Sterms (Steve Sturm) ir NATOAizsardzības politikas un plānošanas nodaļas Aizsardzības politikasun spēju direktorāta direktors.