Pārdomas par NATO spēku pārveidi

Gaisa spēki: triecienhelikopterus bija viegli pielāgot plaša spektra pretteroristu un nemieru apkarošanas misijām.

Jau kopš Līča kara, AmerikasSavienotās Valstis ir mēģinājušas pārveidot NATO militāros spēkuspar konvencionāliem spēkiem ar augstām tehnoloģijām, kursavstarpēji savietojamo elementu skaits ir pēc iespējas lielāks.Tajā pat laikā, NATO ir centusies attīstīt papildus ārpusteritorijas un spēka projicēšanas spējas - no kurām daudzas,savukārt, atkal balstījās uz ASV spējām. NATO Ātrās reaģēšanasspēki ir šādu centienu simbols. Plašāk runājot, abi minētiecentieni atspoguļo noskaņojumu, ka NATO ir jāatrod jauns loģiskaispamatojums, kas derētu periodam pēc „aukstā kara” un kas atbilstujaunām misijām un jaunām militārām spējām.

NATO jau ir zināmi sasniegumi šajās jomās, tomēr tie pārsvarā irkosmētiski un nevis reāli. Institūciju veidošana nav tas pats, kasspēku transformācija. Ministri var vienoties par modernizācijasprioritāšu veicināšanu un par spēku projicēšanas spēju radīšanu,tomēr valstu lielākas daļas aizsardzības plāni un budžeti rāda lēnuprogresu, joprojām nepietiekamu savstarpējās savietojamībasnodrošinājumu un nespēju pārvietot un uzturēt nedaudz lielāku daļuno nacionāliem spēkiem ārpus valsts robežām. NATO Eiropas daļa tērēvairāk kā 220 miljardus dolāru militāriem spēkiem, tur ir 2.2miljoni aktīvu militārpersonu un 2.6 miljoni rezervistu. Tomērgandrīz visi aizsardzības analītiķi piekrīt, ka lielākā daļaiepirkumu Eiropā ir vāji savstarpēji koordinēti un nav savstarpējisavietojami, un nav pat tuvu tiem tehnoloģijas un kara mākslaslīmeņiem, kas pastāv ASV. Kopumā jāsecina, ka tikai neliela daļaNATO kopējā personāla ir izvietojama ārpus Alianses teritorijas unlielākā daļa no tā ir reāli izmantojami tikai tad, ja Eiropa sākkarot pati ar sevi.

Tajā pat laikā ir parādījusies de facto konkurence starpEiropas Savienību un NATO par to, kam vajadzētu plānot un kontrolētEiropas aizsardzības spējas un, konkrēti, tās ātrās reaģēšanas unspēka projicēšanas potenciālu. Ir sagatavoti dažādi dokumenti paršīm domstarpībām, tomēr saspīlējums NATO aliansē, ko izraisījisIrākas karš, ir vēl vairāk saasinājis šo situāciju. Saspīlējumsstarp Franciju un ASV ir kļuvis ļoti dziļš, neraugoties uzprezidenta Buša neseno pozīciju stiprināšanas vizīti Eiropā unataino viedokli, ko formulēja Vācijas kanclers Gerhards Šrēders parto, ka NATO alianse „vairs nav primārā vieta, kur transatlantiskiepartneri diskutē un koordinē stratēģijas”. Realitāte ir tāda, kaNATO šobrīd ir alianse, kur dalībvalstis veidos ad hockoalīcijas, reaģējot uz konkrētu krīzi un vajadzību daudz lielākāmērā nekā darbosies unisonā.

Pirms sākt sērot par NATO nāvi vai arī vērtēt organizācijas spēkupārveides aktivitātes kā neveiksmi, ir, tomēr, nepieciešams ņemtvērā vairākus faktorus. Pirmkārt, tas nemaz nav slikti un - tānemaz nav atteikšanās no Eiropas drošības vajadzībām - ja Eiropasintegrācija un stabilitāte ir Eiropas uzmanības centrā.Iepriekšējie, konfliktu pilnie gadsimti rāda, cik svarīgi Eiropaiir pabeigt šo pārmaiņu procesu. Divi iepriekšējie pasaules kariliecina, ka šis jautājums ir tikpat svarīgs arī Kanādai un AmerikasSavienotajām Valstīm kā tas ir Eiropai. NATO nav nepieciešama jaunavienojoša misija ārpus Eiropas, lai aizstātu auksto karu; tai irjāatceras, ka transatlantiskās alianses mērķis ir transatlantiskādrošība un šī ir joma, kur Rietumiem ir izcili sasniegumi.

Otrkārt, tas nav nekas jauns, ka Amerikas Savienotās Valstisfokusē uzmanību uz drošības misijām ārpus Eiropas vai arī, katransatlantiskā sadarbība pamatojas uz à la carte spēkukombināciju un gribošo valstu koalīciju un nevis paļaujas uzformālām norunām ar NATO. NATO ir parādījusi savu svarīgo lomuAfganistānā un Balkānos, bet praktiski visas „ārpus teritorijas”operācijas, kur bija iesaistījušies gan Amerikas, gan arī Eiropasspēki pēdējā pusgadsimta laikā ir sastāvējušas no ad hocspēku sajaukuma, kas nākuši no ASV un dažām Eiropas valstīm. Unpiedevām, pētījums, ko veicis Jūras analīzes centrs (Center forNaval Analysis) pēc Persijas līča kara, liecina, ka AmerikasSavienotās Valstis laika posmā starp NATO dibināšanu un auksto karuir izmantojušas spēka projicēšanas spēju ārpus NATO zonas vairāk kā240 reizes un šādās neplānotās operācijās, trīs ceturtdaļāsgadījumu, ASV rīcība nebija saistīta ar jebkādu Eiropas lomu.

NATO, kur Eiropa „fokusējas” uz Eiropu un Amerikas SavienotāsValstis, kas „fokusējas” uz pārējo pasaules daļu, ar ārkārtassituāciju virzītu atbalstu no individuālu Eiropas valstu puses,iespējams, ir vienīgais ceļš, kā Rietumi spēj rīkoties lielākajādaļā ārkārtas situāciju ārpus NATO teritorijas. NATO alianseneveido kopīgas intereses un viedokļus. Vairumā gadījumu Aliansesplašais konsensus ir paralīzes recepte un Alianses jebkāda veidavisaptverošā spēku transformācija nekad netiks realizēta vairāk kāsimboliskā līmenī, jo daudzām – iespējams, ka pat vairākumam –Eiropas valstu nav skaidras motivācijas iesaistīties un segtizmaksas.

Tas, ka NATO ir ļoti noderīga organizācija tieši kā drošībasforums, kas nodrošina pienācīgu dialogu un sadarbību tur, kursadarbība tiek uzskatīta par nepieciešamu un pieejamu, ir šīsorganizācijas neapšaubāms sasniegums. Eiropas un Amerikas SavienotoValstu “specializācija” arī atspoguļo tādu realitāti, ka divasvissvarīgākās ASV drošības prioritātes – drošība Korejā unstabilitāte Taivānas jūras šaurumā - atrodas ārpus Eiropas. Abirajoni ir militāras zonas, kur Eiropa labākajā gadījumā var spēlēttikai simbolisku lomu. Pat Persijas līcī un Vidusāzijā, ApvienotāKaraliste ir šobrīd vienīgā Eiropas valsts ar reālām iespējāmizvietot un uzturēt nozīmīgus spēkus attālās teritorijās.

Treškārt, misiju prioritātes spēku transformācijas ziņā arī irmainīgas. Arī “bagātajiem” ir problēmas ar budžetu un izmaksusamazināšana kļūst par vienlīdz nozīmīgu lietu gan AmerikasSavienotajām Valstīm, gan arī Eiropai, neraugoties uz lielo ASVpriekšrocību kopējo militāro izdevumu ziņā. Amerikas SavienotāsValstis ir konstatējušas, ka tās vairs nevar atļauties daudzasprogrammas, ko sākotnēji bija paredzējušas iekļaut savā „militārolietu revolucionārajā pārveidē”. ASV Gaisa spēki nevar atļautiesiepirkt visu kaujas lidmašīnu spektru. ASV Jūras spēki ir iesaldētiOsprey programmā, kur paredzēts izstrādāt lidmašīnas ar labākuizvietošanas spēju, un sastopas ar nopietniem šķēršļiem spēkumodernizācijas ceļā. ASV armijai jau desmit gadus nav iespējaspilnā mērā iepirkt jaunas nākotnes kaujas transporta līdzekļusistēmas. Un ASV jūras spēkos, pēc gandrīz visu jūras spēku un cituekspertu domām, ir novērojama vērienīga šķirtne starp kuģu būvesnepieciešamību un to, ko šie spēki var praktiski atļauties.

Amerikas Savienotajās Valstis saskaras ar tādu pašu realitāti kāvisas pārējās NATO dalībvalstis. Nav iespējams izveidot tādusbudžetus, kas atbilstu transformācijas prioritātēm un spēkutransformācija ir jāpielāgo budžetiem. Ja nepastāv konvencionālidraudi dalībvalstīm, tad primārais spēku pārveides kritērijs šobrīdir saistāms ar resursu pieejamību.

Lielu daļu kritikas par NATO spēku pārveidespūliņiem var izskaidrot ar nepareiziem stratēģiskiem pieņēmumiem unkļūdainām prioritātēm.

Ceturtkārt, ir pilnīgi skaidrs, ka maināsarī misiju prasības. Joprojām pastāv konvencionāli draudi Āzijā unTuvajos Austrumos, tomēr Amerikas Savienotās Valstis savā jaunajāčetrgadu aizsardzības pārskatā Quadrennial Defense Reviewir atzinušas, ka šādi „tradicionālie draudi” ir tikai daļa nokopējās problēmas. Tās pāriet no augsto tehnoloģiju konvencionālospēku prioritātes pie „četru virzienu matricas”, kur neregulāriem,graujošiem un katastrofiskiem draudiem tiek piešķirta vienādaprioritāte. 11.septembra, Afganistānas un Irānas mācības – unieroču izplatīšanas iespēja no Irānas un teroristu grupas – irlikušas ASV piešķirt vienādu prioritāti arī asimetriskaikaradarbībai, nemieru apspiešanai, pretterorisma darbībai un pašuvalsts aizsardzībai. Tās ir likušas ASV pārdomāt starpinstitūcijusadarbības un civilo komponentu izveides nepieciešamību, kas spētupildīt nacionālos drošības uzdevumus un noteikt militārospienākumus valsts izveides, miera uzturēšanas un stabilitātesoperācijās.

Neregulāro, graujošo un katastrofisko draudu sakarā veiktajāsmisijās tehnoloģijai ir kritiska loma un ieroču platformām arlielām izmaksām, ļoti dārgajām kosmosā bāzētajām programmām unīpaši augsti efektīviem ieročiem ir daudz mazāka loma. Irākas karš,piemēram, parādīja, ka izlūkošanas, novērošanas un rekognoscēšanaskvalitātei ir daudz lielāka nozīme par vismodernākās lidmašīnasizmantošanu. Tas pierādīja, ka operācijas ar augstu precizitāti iriespējams veikt ar pieejamām lāzera un GPS vadāmām bumbām.

Tas arī nodemonstrēja, ka eksistējošās svarīgākās ieročuplatformas ne tikai saglabā savu nozīmi, bet arī var tikt adaptētasjaunām misijām. Tādas sistēmas kā M-1A1 smagie tanki un Bradleykaujas bruņumašīna ne tikai palīdzēja sagraut Irākas konvencionālosspēkus, bet arī ir bijušas kritiski nozīmīgas kaujās pilsētasapstākļos un nemieru apspiešanā. Kaujas helikopteri un radiovadāmās iekārtas ir viegli pielāgojamas plašākam pret-terorisma unpret-nemieru misiju lokam. Eksistējošas kaujas lidmašīnas var tiktgalā ar gaisa telpas apdraudējumu attīstības valstīs un relatīvivienkāršie augstas precizitātes kaujas ieroči ne tikai ļauj viņiem„stāvēt pretī” uz zemes bāzēto ieroču uzbrukumam gaisā, bet arīuzbrukt teroristu un nemiernieku slēpņiem. Vecākas sistēmas, tādaskā A-10 Warthog, ir pierādījušas savu augsto lietderību un var arītikt būtiski uzlabotas.

Vēl svarīgi atzīmēt, ka Afganistānas un Irānas konflikti paradījacilvēku iemaņu, zināšanu, civili-militāro vienību un valsts „uzcilvēku centrēto” spēju nozīmi, kas ir tieši atkarīgi no cilvēkiem(vīriešiem un sievietēm) formastērpos un nevis materiālām lietām.Cīņa pret terorismu, nemieriem, miera nodrošināšana un valstuveidošana prasa lielus cilvēku un iemaņu ieguldījumus, kā arī tāsir jomas, kur esošie Eiropas spēki spēj spēlēt kritisku lomugadījumos, kad valstis kopā risina kādu problēmu. Īpašie spēki,militārā policija, valodnieki, civili-militārās darba komandas,cilvēkizlūkošanas eksperti, kaujas inženieri, apkalpojošās atbalstavienības, transporta helikopteri ir tikai daži tādu„transformācijas” iemaņu paraugi, kas ir nepieciešami pat lielākāmērā kā augsto tehnoloģiju sistēmas.

Aizsardzība un reakcija pret teroristu uzbrukumiem uz nacionālasvalsts zemes prasa arī jaunas militāro, paramilitāro, tiesībusargājošu un katastrofas seku likvidēšanas vienību kombinācijas.Šeit civilās spējas var kļūt vismaz vienlīdz nozīmīgas kā militārāsun resursu uzlabotas „transformēšanas” prioritāte nozīmē daudzplašāku šā termina interpretāciju. Pret-terorisma eksperti,informāciju tehnoloģijas drošības speciālisti, kritiskasinfrastruktūras aizsardzība, specializētas medicīniskas iestādes unārkārtas seku likvidētāji, tādi kā ugunsdzēsēji, ir tikpat svarīginacionālai drošībai kā regulāri militārie spēki. Šīs ir jomas, kurEiropai bieži vien ir tādas pašas, ja ne lielākas, spējas kāAmerikas Savienotajām Valstīm un kur, iespējams, var atrast daudzvairāk kopīgas transatlantiskās prioritātes un vajadzības nekāārpus teritorijas operācijās un spēju projicēšanā. Ja terorismsnovedīs līdz neregulāro un katastrofisko draudu kombinācijām, kā toparedz daudzi eksperti, tad nepieciešamība pēc transatlantiskāssadarbības kļūs vēl lielāka. Tas varētu nozīmēt daudzu NATO topošopūliņu transformēšanu un pastiprināšanu, tādās jomās kā cīņa pretterorismu, piešķirot tam daudz lielāku nozīmi saistībā ar dažiemdzimtenes aizsardzības aspektiem.

Īsumā runājot, lielu daļu kritikas par NATO spēku pārveidespūliņiem var izskaidrot ar nepareiziem stratēģiskiem pieņēmumiem unkļūdainām prioritātēm. Transatlantiskās atšķirības turpināspastāvēt. Eiropa un Amerikas Savienotās Valstis daudzos, un patvairākumā, gadījumu nevienosies par kopēju NATO ārpusteritorijasmisiju komplektu. Eiropas spēki nepārveidosies līdz tādamkonvencionālo tehnoloģiju vai spēku projicēšanas līmenim, kāds irASV vai par ko ir oficiāli vienojušies viņu ministri.

Tomēr tādas atšķirības nav nekas jauns un aukstā kara vienojošā unsaliedējošā ietekme ir lielā mērā sliktas vēstures un maldīgasnostalģijas rezultāts. NATO ir izgājusi cauri secīgām„transatlantiskām krīzēm” par tādiem jautājumiem kā ASV Point Fourmilitārās palīdzības atcelšana; ASV atteikšanās atbalstītkoloniālas ārteritorijas operācijas; centieni pārorientēties uzkaujas kodolieročiem un tad atjaunot konvencionālos ieroču; DeGolla daļējā izstāšanās no Alianses; ASV loma Vjetnamā; Pershing IIun no zemes palaižamo raķešu uzstādīšana; un Savstarpējilīdzsvarotas spēku samazināšanas plānošanas programma unKonvencionālie bruņotie spēki Eiropas līgumā. NATO nekad koordinētāveidā nav varējusi reāli izpildīt nevienu lielāku plānu, pat savālaikā tik svarīgu plānu kā uz zemes bāzētu gaisa aizsardzībassistēmu izvietošana centrālajā rajonā.

Ja kāds vērtē Aliansi ar reālās pasaules mērauklu, tad šoorganizāciju nevar nosaukt par perfektu sasniegumu, tomēr tānoteikti nav arī neveiksme. Turklāt, tai ir daudz vairāk pieejamuiespēju tāda veida spēku transformācijai, kas tik tiešām irnepieciešams dalībvalstīm, nekā spēj iedomāties militārieanalītiķi, kas runā tikai par tradicionāliem draudiem. NATO irvēlreiz, no apakšas uz augšu, jāapdomā daudzas tās šī brīža spēkutransformācijas prioritātes, jo tā tomēr joprojām ir organizācijaar lieliem sasniegumiem. Attiecībā uz nākotni, tad NATO tiešām būtunepieciešama mazāka uzpūtība no ASV un mazāk ķīvēšanās no Eiropaspuses un daudz vairāk stratēģiska reālisma par to, ko NATO vardarīt un kas ir tai jādara.

Anthony H. Cordesman ir VašingtonasStratēģisko un starptautisko studiju centra Arleigh A. Burkekatedras vadītājs, ir bijušais NATO Starptautiskā štāba darbinieksun nesen izdotās grāmatas “The Iraq War: Strategy, Tactics, andMilitary Lessons” (Praeger Publishers, Westport, CT, 2003)autors.