Grāmatu recenzijas

Britu dzejnieks Aleksandrs Poups (AlexanderPope) rakstīja, ka mīlētāji “lakstojoties sapņo, bet laulībāpamostas”. To pašu var teikt arī par NATO pēc paplašināšanās līdz19 valstīm, vismaz tā domā Zoltans Baranijs (Zoltan Barany). Viņagrāmata The Future of NATO Expansion: Four Case Studies(Cambridge University Press, 2003) (“NATO paplašināšanās nākotne:četru piemēru analīze”) ietver jauno NATO dalībvalstu – gantagadējo, gan nākamo - trūkumu pārskatu un lūgumu neatkārtot tāskļūdas, kas autoraprāt, notika sakarā ar 1999.gada paplašināšanāsraundu. Ar Bulgārijas, Igaunijas, Latvijas, Lietuvas, Rumānijas,Slovākijas un Slovēnijas pievienošanos Vašingtonas līgumam šā gada29.martā, autora lūgums nav sasniedzis dzirdošasausis.

Pirmā paplašināšanās kārta pēc “aukstā kara”bija kļūdaina, pēc Teksasas profesora domām, tāpēc, ka ČehijasRepublika, Ungārija un Polija nespēja izpildīt dalības saistības untomēr, neraugoties uz to, tika uzņemtas aliansē. Baranijs ir vēlkritiskāk noskaņots attiecībā pret pētījumā sīkāk analizētām četrāmvalstīm: Bulgāriju, Rumāniju, Slovākiju un Slovēniju. Un viņšžēlojas par iecietību, ko šīm valstīm izrādījis NATO štābs. Kālīdzekli Baranijs piedāvā grozīt Vašingtonas līgumu, lai iekļautoto dalībnieku izslēgšanas procedūru, kas nav spējušas izpildītsavas saistības. Šajā sakarā, kā arī sakarā ar citiem specifiskiem,ar NATO politiku saistītiem jautājumiem, autors parāda zināmuneizglītotību par alianses oficiālām un, it īpaši, neoficiālāmdarba metodēm.

Baranija metodoloģija un pētījums, pretējiiepriekšminētajam, ir stabili. Viņš skaidri formulē savu pieejupašā darba sākumā, dodot lielisku visizplatītāko “par” un “pret”paplašināšanos argumentu pārskatu. Tālāk autors definē savupraktisko pētījumu struktūru. Tādā veidā viņš cenšas pētīt katrasapskatītās valsts kopīgo situāciju (tās iekšpolitiku, ekonomiskosrādītājus un situāciju aizsardzības jomā); valsts kampaņu, laiiestātos NATO; attiecības starp civilo un militāro sektoru; unvalsts militāro reformu gaitu. Baranijs eleganti un kompetentiapvieno trīs dažādus pētījumu jautājumu lokus, kas citādi būtuizskatīti atsevišķi: sistemātiska transformācija, iekšzemes lēmumupieņemšanas analīze un aizsardzības reforma. Šādi dati palīdznosegt informācijas plaisu, jo NATO – pretēji Eiropas Savienībai,nepublicē ikgadējos progresa ziņojumus par nākamo dalībvalstustāvokli.

Baranija pedantiskajā pētījumā ir izmantotasdaudzas intervijas un dokumenti. Autors arī ceļ gaismā līdz šimnezināmas detaļas. Ironiski, ka, jo vairāk autors norāda uzkandidātu nespēju pilnībā pildīt to pirms iestāšanāssaistības, jo acīmredzamāka kļūst paplašināšanās procesa pozitīvāietekme. Tādā veidā lasītājs uzzina par to, ka vēlme kļūt par NATOdalībvalsti nospēlēja kritisku lomu Vladimira Mečiara atgriešanāspie varas apturēšanā 2002.gadā, mudināja Slovēniju izrādīt lielākuinteresi par Balkāniem un uzlabot Rumānijas mazākumtautībulikumdošanu. Turklāt, Baranija piedāvātais jauno dalībvalstumilitāro spēju pazemināts novērtējums ir tukša skaņa, vērojotneseno notikumu attīstības gaitu, piemēram, Polijas uz Irākunosūtītā kontingenta apmērus, Čehijas Republikas vadošo lomujaunajā NATO CBRN bataljonā un būtisko visu jauno sabiedrotoieguldījumu NATO vadītās miera nodrošināšanas operācijās. Patiesi,kā atzīmē Baranijs, lielākā daļa veco sabiedroto nespēj izpildīttādas prasības kā 3% no nacionālā kopprodukta aizsardzībasizdevumiem. Tik burtiski mērot progresu, autors riskē ignorētpatreizējo Centrālā un Austrumu Eiropas reģiona transformācijasprocesu un neredzēt visu lielu kopainu.

Citāda pieeja tiek pausta Anatola Lievena(Anatol Lieven) un Dmitrija Trenina (Dmitri Trenin) rediģētajāAmbivalent Neighbors, The EU, NATO and the Price ofMembership, (Carnegie Endowment, 2003) (“Divkosīgie kaimiņi,ES, NATO un dalības cena”). Trenins, kurš tāpat kā Lievens, ir noorganizācijas “Carnegie Endowment for International Peace”,izskaidro savos ievada komentāros, ka nepastāv vairs nekādainstitucionāla alternatīva ES un NATO dominēšanai Eiropā. Periodāpēc “aukstā kara”, kad netika radīts ne Maršala plāns, ne arī tikasasaukta kāda liela konference un kad “gudri vīri ar plikām galvāmnekur nebija saredzami”, Rietumu paplašināšanās ir kļuvusi par“pēc-konfrontācijas noregulējuma ekvivalentu”. Caur šo konceptuālofiltru Divkosīgo kaimiņu autori mēģina runāt par visuiesaistīto perspektīvu un interesēm, sākot no Eiropas Savienības unNATO līdz jauniem dalībniekiem un tām valstīm, kas joprojām irorganizāciju ārpusē. Tā vietā, lai valstis vienkārši atkalsakārtotu pēc eksistējoša dalījuma “Austrumos” un “Rietumos”,Trenins norāda, ka parādās jauna identitāte, kuru varētu apzīmēt arnosaukumu “Ziemeļi”. Centrālais jautājums šajā sakarā ir par to, kālabāk izveidot šos “Ziemeļus” un izlīdzināt šo šobrīd nelīdzenoteritoriju. Definēt "Eiropu" saskaņā ar stingrajiem šodienas ES unNATO dalības kritērijiem, šķiet, ka nebūs pietiekoši. Drīzākiesaistītajām pusēm ir jāizstrādā visaptveroša un elastīga “brīvasun veselas Eiropas” vīzija, ja jau vispāratzītām Rietumudemokrātijām ir jāķeras pie grūtajiem jaunās, pēc 11.septembra,pasaules jautājumiem un ja tās valstis, kas šobrīd ir ārpusē,netiek pamestas novārtā, cīnoties ar saviem biedējošiemekonomiskiem un politiskiem izaicinājumiem.

Kā bieži gadās ar rakstu kompilāciju, kurusarakstījusi būtiski atšķirīgu autoru grupa, arī devuma kvalitāteir ļoti dažāda. Vēl vairāk, daudzas esejas ir acīmredzaminovecojušas jau pirms grāmatas publicēšanas. Tomēr, grāmata irpietiekoši interesanta un piedāvā stimulējošu materiālu jebkuramNATO paplašināšanās pētniekam.

Izmantojot pirmo un otru pēc "aukstā kara"paplašināšanās kārtu piemēru, Karl-Heinz Kamp no Konrāda AdenaueraFonda piedāvā ieskatu NATO paveiktajā. Viņš attēlo pārsvarākonservatīvu organizāciju, kas nevēlas saniknot Krieviju sakarā arBaltijas valstu izteikto vēlmi iestāties NATO. Bija nepieciešamarinda kombinētu nacionālu un iekšēji organizatorisku faktoru, lai,autoraprāt, nodrošinātu otro paplašināšanās kārtu. No vienas puses,NATO politiskie smagsvari virzīja jautājumu uz priekšu un, no otraspuses, NATO kā organizācijai vajadzēja izvērtēt, vaikandidātvalstis ir izpildījušas kopīgi definētos dalībaskritērijus. Kamps zināmu laiku runā par Krievijas opozīcijualianses paplašināšanās plāniem – un skeptiski – par Krievijasiespējamo dalību NATO. Viņš kliedē bažas par NATO efektivitāteszaudēšanu līdz ar 26 plus dalībvalstīm un pasvītro vajadzību NATOun Eiropas Savienībai savstarpēji koordinēt organizācijupaplašināšanās politikas.

Trīs autori raksta par situācijukandidātvalstīs. Žanete Ozoliņa, starptautisko attiecību profesoreno Latvijas, raksta par Baltijas republiku pieredzi, kuras pēcneatkarības atjaunošanas vienoja kopīgs padomju mantojums, arī tad,kad tās sacentās par labāko starta pozīciju ieejai Eiropā. Sākumājūtot vilinājumu gūt priekšrocības no ekonomiskās pozīcijas, kasizriet no valstu atrašanās vietas krustcelēs starp austrumiem unrietumiem, Baltijas valstis pēc 1998.gada Krievijas krīzes pieteicasavu pārorientāciju rietumu virzienā. Politiski, izdarītā izvēlebija vēl skaidrāka. To noteica valstu izmērs, jo vienīgais veids,kā mazas valstis var ietekmēt “starptautiskus procesus iriestājoties lielākās valstu grupās vai aliansēs ar apmēramvienādiem mērķiem”. Šo nepieciešamību atsvēra arguments par mazovalstu vēlēšanos paturēt savu kultūras savdabību un jaunatgūtosuverenitāti, un aizsargāties pret to, ko konservatīvie unnacionālisti sauca par “unikālo Baltijas kultūru atšķaidīšanu,pagrimuma veicināšanu un pat iznīcināšanu to ietveršanas rezultātādaudz lielākajā un bagātākajā Eiropas Savienībā” . Šīs bažas arīnekliedēja Rietumu uzstājība jautājumā, ka Baltijas republikām irjāuzlabo savu lielo krievu minoritāšu stāvoklis and vēl tālāksarežģīja privatizācijas problēmas, reģiona atpalikusīlauksaimniecība un lauku attīstība.

Kristofers Bobinkis, žurnāla izdevējs unbijušais laikraksta Financial Times korespondents raksta ,ka Polijas vēlmi iestāties Rietumu institūcijās virzīja bailes pardrošību, vēlēšanās veicināt ekonomisko attīstību un definēt skaidrukulturālu identitāti kopā ar Eiropu. Tas sākotnēji deva ļotipārliecinošu sabiedrības atbalstu iestājai, ko pakāpeniskinomainīja kritiskāka un pat skeptiska pozīcija. Bobinskis pretstata“diskrēto” iestāšanos NATO un ES iestājas pārrunas, kas gandrīzvienmēr, nemainīgi norisinājās “atklātas diskusijas par iestāšanāsnoteikumiem atmosfērā un tādējādi tieši ietekmēja sabiedrībasviedokli par dalību ES”. Gandrīz tāda pati ietekme bija arīizmainītajai uztverei par Rietumu kultūru, ko konservatīvās grupasaizvien biežāk apzīmēja kā “ateistisku un dekadentisku”. Bobinskisarī veltī diezgan daudz laika dalības dinamikas aprakstam un izsakasavu tautiešu bažas par nesenajiem notikumiem, tādiem kā Krievijaslielāka integrēšanās NATO pēc 11.septembra, Eiropas Savienībādzimstošais ESDP un plāni reformēt Kopīgo lauksaimnieciskopolitiku. Viņš trāpīgi apraksta tādu jauno dalībvalstu bažufenomenu kā “pašu darinātie slazdi”, jo “pats valstu pievienošanāsakts draud atšķaidīt (starptautiskās) organizācijas un mainīt tāstādā veidā, ka tās var nespēt dot tādus pašu ieguvumus arīnākotnē”.

Stāstījumi par tām valstīm, kurām navskaidras dalības perspektīvas, ir vispretrunīgākā un vērīgākālasāmviela. Čarlzs Kings (Charles King) no Džordžtaunasuniversitātes, Vašingtonā apskata šķēršļus ceļā uz Eiroatlantiskointegrāciju Rumānijai un Moldovai. Pats par sevi šāds salīdzinājumsšķiet izdomāts, ievērojot, ka abām valstīm ir būtiski atšķirīgasnacionālās identitātes, dažāda attieksmē pret Eiropu un atšķirīgsfaktiskās integrācijas līmenis. Autors izseko daļējai EiropasSavienības un NATO atbalsta erozijai Moldovas sabiedrībā kopš1990.gadu sākuma, kad valsts sāka tuvināties ar Maskavu. Pretstatātam, Rumānijas atbalsts Eiropas Savienībai un NATO paliek bezizmaiņām, kur trīs ceturtdaļas Rumānijas iedzīvotāju pauž vēlmiiestāties Eiropas Savienībā, puse no tiem bez ierunām, un tas vissir, neraugoties uz Bukarestes pastāvīgo pēdējo vietu EiropasSavienības kandidātvalstu sarakstā Rietumeiropas sabiedrībasaptaujās. Kings atzīmē: “Eiropieši ne tuvu nav tik entuziastiskipar Rumāniju kā Rumānija par eiropiešiem.” Viņš atsauc atmiņāRietumu bažas par valsts politisko kursu, radikālo Rumānijas lielāspartijas nacionālismu un attieksmi pret minoritātēm. Kingasecinājums par to, ka “ne Rumānija, ne Moldova nekļūs par EiropasSavienības dalībvalstīm tuvākā nākotnē”, ir novecojis un irjāuztver diferencēti. Kamēr Rumānija, kopš raksta tapšanas laika irkļuvusi par NATO dalībvalsti un ir sastādījusi skaidru laikagrafiku sakarā ar iestāšanos Eiropas Savienībā, Moldova izskatās kānevienam nepiederoša zeme, kas atrodas starp Krievijas dominētoNeatkarīgo valstu savienību (NVS) un Rietumiem.

Populistiska attieksme un politika bieži irpretrunā viens ar otru, tā Leonīds Zaiko no Baltkrievijas domuapmaiņas grupas “Stratēģija” savā pētījumā par Baltkrieviju, kurasiedzīvotājos autors ir saskatījis jo lielāku piekrišanudemokrātijai un brīva tirgus idejai, jo vairāk valsts autoritāraisprezidents Aleksandrs Lukašenko tiecas norobežot valsti norobežo norietumiem. Pat tādā gadījumā Rietumiem ir jāpārvar negatīvasasociācijas, kas izriet no Baltkrievijas vētrainās pagātnes unjāsacenšas ar valsts vareno kaimiņu Krieviju, kurai ir būtiskaekonomiska klātbūtne un pārstāvniecība valsts plašsaziņaslīdzekļos. Un rezultātu var redzēt Baltkrievijas ārpolitikā, kuraiir skaidra nosliece uz Krievijas pusi, turklāt, šo tendenci, pēcZaiko prognozēm, pastiprinās negatīvā ES paplašināšanās ietekme uztirdzniecību, ceļojumiem un politisko situāciju Minskā. Rakstanobeigumā autors izsaka brīdinājumu: “Baltkrievijas ignorēšana vaivienkārši šis valsts norakstīšana ir slikta un bīstamapolitika”.

Gan Aleksandrs Motiļs no Rutgersuniversitātes, Njūdžersijā un gan Džeimss Šers (Sherr) noSanhurstas Karaliskās militārās akadēmijas savā analīzē piedāvālīdzīgus brīdinājumus par Ukrainas ārlietu politiku. Tāpat kāBaltkrievijas gadījumā, arī Ukrainā Motiļs saskata nopietnasproblēmas, kas izriet no faktiskas rietumu robežas slēgšanasPolijas parakstītā Šengenas līguma saistību dēļ. Turklāt viņš runāpar bailēm, ka “izslēgšana nozīmē nodošanu Krievijai”, kuraspriekšrocības ir lielāks funkcionālo institūciju skaits un kurasrīcībā ir iespaidīgs netiešu ietekmēšanas līdzekļu arsenāls. Autorstālāk piedāvā trīs iespējamos Ukrainas attīstības negatīvosscenārijus, ja valstij tiek liegta perspektīva iestāties Rietumustruktūrās.

Šera sākuma punkts ir Ukrainas neintegrēšanasizmaksas. Tālāk autors salīdzina divas pieejas partnerattiecībuveidošanai – Eiropas Savienības un NATO. Šers uzskata, ka aliansespartnerattiecību programma ir ar tendenci piesaistīt partnerus,tostarp arī Ukrainu, tuvāk Rietumu institūcijām, bet EiropasSavienība, ko “aukstā kara” beigas ir transformējušas ne tikradikāli, “turpina piemērot veco paplašināšanās modeli”, kas varētupārtapt par procesu, kad barjeras tiek pārvietotas tālāk uzaustrumiem. Kamēr Eiropas Savienībai joprojām nav tādas sadarbībasprogrammas, kas būtu līdzvērtīga NATO programmai, kuras gaitā 2000.gadā tika sasniegts 500 NATO-Ukrainas pasākumu rekords, autors cer,ka Eiropas Savienība, pievēršot lielāku uzmanība drošības politikasjautājumiem, šo situāciju mainīs. Pārejot pie iekšzemes situācijas,Šers raksta, ka Ukrainas iedzīvotāji, lai gan kopumā nav tik ļotinegatīvi nosakņoti kā Krievijas iedzīvotāji, “ir izteiktiskeptiskāki pret NATO kā valsts elite; kamēr Krievijā elitesattieksme ir daudz kritiskāka pret NATO kā iedzīvotāju attieksme”.Neraugoties uz problēmām, 1999. gadā bija novērojams intensīvasNATO – Ukraina sadarbības sākums, kas koncentrējas ap aizsardzībasforumu. Šers piedāvā lielisku šīs sadarbības analīzi un aicinaRietumus saglabāt šādus ietekmes kanālus, kā arī “uzņemt nopietniUkrainas Eiropas centienus”.

Neviena paplašināšanas analīze nebūs pilnīgabez Krievijas ietveršanas tajā. Vladimirs Baranovskijs no MaskavasPasaules ekonomikas un starptautisko attiecību institūta savārakstā izseko mainīgajai savstarpējo attiecību uztverei starp“Eiropu” un Krieviju. Skaidri jau pašā sākumā pasakot, ka “aukstākara” konfrontāciju ir nomainījusi sadarbības nepieciešamība, viņšatzīmē, ka attiecības ar Rietumiem vairs neraksturo 1990.gadusākuma ideālisms, bet gan skaidrības trūkums. Neraugoties uz to,viņš redz, ka ” pro-Eiropas argumenti visumā šķiet aizvienpievilcīgāki lielākajai daļai šajā diskusijā iesaistīto, jo pastāvuzskats, ka Krievijai ir lielākas iespējas tikt pieņemtai svarīgaspēlētāja lomā tieši Eiropā nekā kaut kur citur”. Baranovskijspiedāvā līdzsvarotu galveno attiecību posmu starp NATO un Krievijupārskatu: Jeļcina sākotnējo nenoteiktību paplašināšanās jautājumā;tam sekojošā plašo, ja ne izmisīgo, Krievijas iekšzemes konsesusupret šo ideju; pārrunas, kas noveda pie Dibināšanas akta 1997.gadamaijā; un NATO 1999.gada Kosovas kampaņas ietekmes. Diemžēl,prezidenta Vladimira Putina pragmātiskās nostājas analīze neaptvervissvaigākos notikumus, tādus kā NATO-Krievijas attiecību sasilšanapēc 11.septembra globālā kara pret terorismu un NATO-Krievijaspadomes darbu.

Uz šo brīdi otrā NATO paplašināšanās pēc“aukstā kara” ir jau noticis fakts. Ir 26 sabiedrotās valstis apZiemeļatlantijas padomes sarunu galdu un visas 26 plus Krievijastrādā kopā arī NATO-Krievijas padomē. Visi, kas piedalījās septiņujauno valstu karogu pirmās pacelšanas formālajā ceremonijā pie NATOmītnes, nespēs aizmirst ne pašu šo notikumu, ne arī vēlnenobriedušās jūtas, kas to pavadīja. Daudziem ceremonijāklātesošajiem no jaunajām valstīm, šī diena bija vairāk kā desmitgadus ilga darba rezultāts. Tajā pat laikā, tā ir arī pavisamjaunas sadaļas pats sākums gan pašu valstu vēsturē, gan arī visaieiroatlantiskajai telpai. Atgriežoties pie Poupa rūgtās analoģijaspar lakstošanos un laulībām, dalību NATO var salīdzināt ar laulībuun tagad alianses valstu – gan veco, gan jauno- rokās ir izdarīttā, lai laulība būtu izdevusies.

Barijs Adams (Barry Adams) ir AmerikasStarptautiskās izglītības padomes progresīvo pētījumulīdzstrādnieks Maskavā, Krievijā, kas no 2002.gada septembra līdz2004.gada martam ir strādājis NATO.