Vidusjūras dialogu vērtējot

Strādājot ar NATO: Ēģiptes, Jordānas un Marokasiedzīvotāji (attēlā) ir piedalījušies NATO vadītāsoperācijās Balkānos

Desmit gadu laikā, kopš NATO irsākusi Vidusjūras dialogu, stratēģiskā vide Eiroatlantiskajāreģionā, Tuvajos Austrumos un tālāk ir mainījusies līdznepazīšanai. Pēc teroristu uzbrukumiem Amerikas Savienotajāmvalstīm 2001.gada 11.septembrī un ASV vadītām Afganistānas unIrākas kampaņām, alianse ir uzņēmusies daudz lielāku starptautiskulomu un plašais Vidusjūras reģions, kā arī plašākie Tuvie Austrumiaizvien biežāk tiek minēti kā nākotnes uzmanības degpunkti. Lai ganNATO darbību uzlabošanai šajā pasaules malā ir vēl neapšaubāmspotenciāls, aliansei ir jāmeklē iespējas attīstīt divpusējasattiecības ar arābu valstīm, kā arī pievērsties šo valstu drošībasproblēmām.

Līdz šai dienai NATO Vidusjūras dialogs irbijis pārsvarā politisks, kas kalpojis lielākas sapratnesveidošanai par NATO politikām un aktivitātēm Dialoga valstīs unvienlaicīgi reģiona valstu drošības vajadzību apzināšanai.Tādējādi, informācijas apmaiņa ir vienmēr bijusi Dialoga centrā unir realizēta caur Vidusjūras Sadarbības grupu – forumu, kas tikaradīts alianses 1997.gada Madrides samita laikā. Caur šo forumusabiedrotie regulāri ved politiskas diskusijas vai nu aratsevišķiem dialoga partneriem, tā sauktajā, 19 + 1 formātā vaiarī, piedaloties visām septiņām dialoga valstīm – Alžīrijai,Ēģiptei, Izraēlai, Jordānijai, Mauritānijai, Marokai un Tunisijai –tā sauktajā, 19 + 7 formātā.

Neraugoties uz dialoga politisko dabu, tāvirspusē ir daudzi principiāli drošības jautājumi. Ekonomiskāsintereses un energo piegāžu drošība ir neapšaubāmi NATO Vidusjūraspolitikas centrālie jautājumi, ņemot vērā to, ka apmēram 65procentu naftas un gāzes, ko patērē Rietumeiropa iet caurVidusjūras reģionu. Bez tam, drošības analītiķi jau sen bijaprognozējuši, ka stagnējošu ekonomiku un augošā iedzīvotāju skaitaeksplozija Ziemeļāfrikā izvirzīs Eiropai ilgtermiņa stratēģiskosizaicinājumus nelegālās imigrācijas un pat terorisma formā. Turklātballistisko raķešu izplatīšana Tuvajos Austrumos un Ziemeļāfrikātieši ietekmē Eiropas drošību un rīcības brīvību Vidusjūrasvalstīs.

Tomēr jau no pašas pirmās dienas NATOVidusjūras dialogu, tāpat kā līdzīgas dialoga un sadarbībasiniciatīvas, ieskaitot Eiropas Savienības Barselonas procesu, irapgrūtinājis sabiedroto, no vienas puses, un arābu dialoga valstu,no otras puses, cerību pretstats. Eiropa un Amerikas Savienotāsvalstis uzskata, ka dialogam, diskusijām un informācijas apmaiņaiir jābūt sākuma punktam, lai veidotu uzticēšanās attiecības unstimulētu konstruktīvu sadarbību. Turpretim arābu valstis dodpriekšroku, pirmkārt, stingro jautājumu izskatīšanai, ieskaitot tosjautājumus, kas attiecas uz arābu-Izraēlas konfliktu.

Cīņa ar terorismu un Tuvo Austrumuatbrīvošana no masu iznīcināšanas ieročiem 1990.gados bijaprioritāte Arābu dialoga valstīm un nevis NATO. Arābu valstunegribīgā piedalīšanās gan Barselonas procesā, gan arī Vidusjūrasdialogā bija reakcija uz neveiksmēm Vidējo Austrumu miera procesā.Atšķirīgi viedokli bija barjera konstruktīvai domāšanai par reģionanākotni.

Alianse 1999.gada Stratēģiskā koncepcijā pauždomu Arābu Dialoga valstīm par potenciālo NATO misiju novirzi, laitās ietvertu daudzveidīgākus riskus, no kuriem daudzi nāk nodienvidiem. Šāda paplašināta NATO mandāta interpretācija,neapšaubāmi, dienvidu valstīs izraisīja jautājumu par aliansesdarbības ģeogrāfiskajām robežām. Vēl jo vairāk, šie jautājumi vairobažas par visas alianses vai tās atsevišķu dalībvalstu gatavībudarboties bez acīmredzama ANO atbalsta NATO intervences Kosovā unASV vadītās Irākas kampaņas rezultātā.

Dialoga vēsture

Aliansei ir jāmeklē iespējas attīstītdivpusējas attiecības ar arābu valstīm, kā arī pievērsties šovalstu drošības problēmām.

Gadu gaitā NATO ir atbalstījusi veselurindu konferenču un semināru NATO un Dialoga valstīm. Pirmā nošādām konferencēm – “NATO Dialoga nākotne” - notika1997.gada novembrī Romā, Itālijā, kurai sekoja 1999.gada februārakonference “Vidusjūras dialogs un jaunā NATO” Valensijā,Spānijā. Kamēr Romas konference palīdzēja identificēt Dialogapraktiskās sadarbības dimensijas, Valensijas konference bija pirmāNATO un toreizējo sešu Vidusjūras partneru vēstniekiem sniegtāiespēja satikties un runāt par nākotnes ceļu.

Pārējās praktiskās dialoga aktivitātes ietverinstitucionālu pētījumu stipendijas, civilo ārkārtas situācijuplānošanu un zinātnisku sadarbību. 1998.gadā alianse aicinājaVidusjūras dialoga valstis ņemt dalību tās InstitucionālajāFellowship stipendiju programmā. Kopš tā laika Vidusjūras dialogavalstīm ir piešķirtas četras šādas stipendijas. Vēl,parlamentārieši, viedokļu veidotāji, zinātnieki, žurnālisti unVidusjūras dialoga valstu oficiālās personas ir apmeklējuši NATOštābu. Turklāt vesela Dialoga semināru virkne ir notikusiVidusjūras Īpašās grupas pārraudzībā, kur piedalījušies NATO,Dialoga valstu un citu (ne-Dialoga) valstu likumdevēji, kā arīstarptautisko organizāciju pārstāvji. Papildus tam, Dialoga valstisir ieguvušas novērotāja statusu NATO Parlamentārajā asamblejā:Marokā un Izraēlā 1994.gadā un Ēģiptē 1995.gadā.

Dialoga valstu pārstāvji ir apmeklējušicivilo ārkārtas situāciju plānošanas kursus NATO skolā Oberammergauun citās vietās. Dialoga valstu zinātnieki ir piedalījušies NATOsponsorētos progresīvos zinātnes semināros un citās iniciatīvāsNATO Zinātnes programmas ietvaros.

Vidusjūras dialoga militārā dimensija ietverNATO un PfP jūras un sauszemes mācību novērošanu, NATO militāroinstitūciju apmeklēšanu, štāba virsnieku apmaiņu un piedalīšanosdarba grupās un semināros. Ārpus Vidusjūras dialoga konteksta,Ēģipte, Jordānija un Maroka ir piedalījušās Alianses mieranodrošināšanas operācijā Bosnijā un Hercegovinā gan IFOR, gan SFORsastāvā. Un Jordānjas un Marokas kontingenti šobrīd ir iesaistītiNATO vadītās operācijās Kosovā.

Pirms 2001.gada 11.septembra teroristuuzbrukuma un Afganistānas un Irākas kampaņām, domas par dialogaveicināšanu bija diezgan ierobežotas. Izņemot vienu ziņojumu, kurubija izstrādājusi ASV RAND korporācijas zinātnieku ideju apmaiņasgrupa, plāni pārsvarā koncentrējās ap politisko diskusiju skaitapalielināšanu, papildus iespēju piedāvāšanu organizēt vēstniekulīmeņa tikšanās, Dialoga valstu atbalstīšana, lai tās sasauc Romasun Valensijas konferencei līdzīgas sanāksmes un tiešu saišuveidošanu starp NATO Starptautisko militāro štābu un Dialoga valstubruņotajiem spēkiem.

RAND veiktais pētījums ar nosaukumu “NATOVidusjūras iniciatīva: evolūcija un nākamie soļi” (The NATO'sMediterranean Initiative: Evolution and Next Steps) tika publicēts1999.gadā un ietvēra vairākas politiskas rekomendācijas. Tāsietvēra pasākumus ar mērķi pastiprināt nevalstisko dimensiju;pārformulēt reģiona drošības dienaskārtību, lai ietvertu tajāterorismu, energopiegādes drošumu, bēgļu plūsmas, civilo ārkārtassituāciju plānošanu un MII izplatīšanu; virzību uz praktiskām araizsardzību saistītām aktivitātēm, kas būtu veidotas pēc PfPprincipa; padarīt parlamentāro darbu par formālu Dialogasastāvdaļu; izveidot krīzes novēršanas un uzticības veidošanaspasākumu tīklu Vidusjūras reģionam; izvest divpusējas militārasaizsardzības mācības; izveidot NATO-Vidusjūras aizsardzībaspētījumu tīklu; un palielināt finansējumu Dialoga aktivitātēm.Ziņojumā tika arī rekomendēts, lai NATO vēl tālāk paplašina savasdarbības dienvidu virzienā, lai “vēl vairāk atšķaidītu NATOtradicionālo koncentrēšanos uz Centrālo Eiropu un atvērtu jaunasiespējas darbības izvēršanai dienvidos”.

Mūsdienu drošības vide tomēr ir ļotimanījusies salīdzinājumā ar 1990.gados dominējošo situāciju. Tāpēc,vērtējot Vidusjūras dialoga nākotnes izredzes, ir jāņem vērā trīsfundamentāli aspekti. Tie ir ģeogrāfija; pārmaiņu mehānismi; unjauna vērtību sistēma.

Ģeogrāfija: Kopš 11.septembra teroraakta un Afganistānas un Irākas kampaņām, potenciālā ģeogrāfiskādrošības sadarbības teritorija starp NATO un Dialoga valstīm irpaplašinājusies uz austrumiem līdz Afganistānai un, iespējams, vēltālāk. Turklāt, ja kādreiz Dialoga valstis atradās ārpusZiemeļatlantijas zonas un tāpēc neietilpa alianses drošībassistēmā, šodien draudu raksturs ir tāds, ka fiziskās robežas kļūstaizvien maznozīmīgākas. Jebkuras drošības sistēmas ģeogrāfiskāpozīcija ir svarīgākais faktors plānošanā, apmācībā, pavēlniecībassistēmā un kontrolē, kā arī stratēģiskā transporta un izlūkošanasoperāciju vadīšanā. Ģeogrāfija var diktēt jauna tipa misiju unoperāciju izveidi. Tā kā Ēģipte, Jordānija un Maroka jau irstrādājušas NATO pavēlniecības vadībā Balkānos, šīs pašas valstisvarētu šobrīd apsvērt sava karaspēka sūtīšanas iespēju uz NATOvadīto misiju Afganistānā vai pievienoties alianses operācijām kādācitā reģionā, lai cīnītos pret terorismu un MIIizplatīšanu.

Pārmaiņu mehānismi: Ja "ģeogrāfija"attiecas uz vietu, tad "pārmaiņu mehānismi” attiecas uz laikafaktoru un steidzamības pakāpi, efektivitāti, izmaksām uniespējamiem blakus efektiem. "Klintona" pieeju Dienvidu un AustrumuVidusjūras reģionam ar uzsvaru uz dialogu, līgumiem, uzticībasveidošanas pasākumiem un ekonomiskiem stimuliem jau ir aizstājusiagresīvāka, apsteidzošāka un uz intervenci orientēta politika. Laigan intervences pieeja izraisa ētiskus, juridiskus un politiskusjautājumus, tā uzņemas arī reģionālu, kā arī internacionāluatbildību par stabilizāciju un atjaunošanu. Afganistānas un Irākaskampaņas jau tagad, šķiet, ir paātrinājušas pārmaiņu tempu reģionāun novedušas pie daudzām vietējām iniciatīvām, ieskaitot plānusreformēt Arābu līgu, sociālās, demokrātiskās un cilvēktiesībureformas Ēģiptē un Lībijas vienpusējo lēmumu atteikties no masuiznīcināšanas ieročiem.

Jauna vērtību sistēma: ASV realizētointervences pieeju Vidējiem Austrumiem pavada mēģinājumi izmainītvērtību sistēmu reģionā, lai to vairāk saskaņotu ar rietumudemokrātiskiem modeļiem. Šis process un liela spēku nesamērība, koizraisa ASV militārā klātbūtne, kā arī nevienlīdzība modernu ieročuīpašuma ziņā reģionā, var izraisīt vēl lielāku nestabilitāti unpat, iespējams, jaunus terora aktus. Meklējot ceļus kā risinātkultūras aspektu drošības kontekstā un veicinot tādu vērtību kādemokrātija, cilvēktiesības un atvērtā sabiedrība veidošanos, irļoti nepieciešams izstrādāt jaunas darbības koncepcijas unsadarbības stratēģijas starp NATO, Dialoga valstīm un citiemreģiona aktieriem.

Ceļš uz priekšu

Vispārīgā situācija rosinavirzīt Dialogu praktiskās sadarbības gultnē, aptverot plašu jaunujomu spektru, ieskaitot sekojošās:

Cīņa pret terorismu: tai ir jākļūst parcentrālo punktu jebkurā drošības sadarbības stratēģijā, īpašiuzsverot apdraudējumu enerģētikas infrastruktūrai. Vitālutransporta ceļu jutīgums padara enerģētisko terorismu par reāluvarbūtību. Tā rezultātā, jebkāds koordinēts teroristu uzbrukumsenergo uzņēmumiem var nopietni iedragāt pasaules enerģijas piegādesun visu globālo ekonomiku, kā arī varētu novest pie liela cietušoskaita.

Cīņa pret MII izplatīšanu: tā prasīssadarbību, lai apturētu MII plūsmas, izjauktu ieroču piegādesshēmas, komponentu un saistīto materiālu pārvadāšanu pa jūru, gaisuun sauszemi. Ir jāizvirza mērķis pieņemt sakārtotas procedūras, kasnodrošinātu ātru vajadzīgās informācijas apmaiņu par ieročuaizdomīgu izplatīšanu, un maksimizēt pretdarbības koordinācijupartneru starpā.

Palīdzība katastrofu gadījumos unhumanitārās palīdzības misijas: Irākas pēckara atjaunošanaspieredze ir parādījusi to, cik svarīgi ir izstrādāt ātrās reaģēšanakapacitāti, lai nosegtu vajadzību pēc tūlītējas palīdzības, kastiek sniegta uzreiz pēc konflikta. Šāda palīdzība ir vitālisvarīga, lai nodrošinātu atjaunošanas uzsākšanu.

Atmīnēšanas operācijas: humanitārā mīnulikvidēšana ir kļuvusi par miera nodrošināšanas operācijuneatņemamu sastāvdaļu. Nemaz nerunājot par smagajiem ievainojumiem,kurus izraisa mīnas, tās ir arī šķērslis visa reģiona ekonomiskajaiattīstībai. Tādējādi, sadarbība šajā jomā varētu palīdzēt stiprinātsolidaritāti starp NATO un Dialoga valstīm.

Miera nodrošināšanas operācijas: mieranodrošināšana, acīmredzot, kļūs par lielu un auglīgu sadarbības unuzticības veidošanas jomu. Līdztekus apmācības aktivitātēm,sadarbību šajā nozarē varētu paplašināt un iekļaut tajā kopīgubruņoto spēku plānošanu, reģionālo miera nodrošināšanas moduļuizstrādāšanu un militāro sadarbību katastrofu un citos plaša mēroganelaimes gadījumos.

Kopīgas darbības plašsaziņas līdzekļos:Kultūras faktoru dēļ, vēlamas būtu arī kopīgas kampaņas plašsaziņaslīdzekļos, lai palīdzētu veicināt ekonomiskās, militārās undemokrātiskās reformas.

Reģionālās infrastruktūras veidošana:Dažās Vidusjūras reģiona daļās nav nepieciešamās infrastruktūras,kas savienotu valstis savā starpā un ļautu vest efektīvas militārasoperācijas. Ceļu, lidostu, enerģijas un informācijas tīklu būvēšanair vitāli svarīga gan drošībai, gan arī reģionālaiattīstībai.

Neapšaubāmi, Vidusjūras dialogs ir būtiskiattīstījies pagājušās desmitgades laikā un, kā paredzēts, ir devisiespēju gan NATO, gan arī Dialoga valstīm savstarpēji labākiepazīties. Jau tagad tas ir efektīvs līdzeklis informācijasapmaiņai pāri visam Vidusjūras reģionam, kā arī lietderīgsuzticības vairošanas forums. Vienreiz jau atverot durvis, laiuzņemtu Alžīriju, Dialogam ir jātur tās vaļā arī citām valstīm. Tākā Jordānija, viena no Dialoga sākotnējām valstīm, stingri runājot,nav Vidusjūras valsts, arī citu valstu dalību nākotnē nedrīkstnoteikt ģeogrāfiskas robežas. Pakāpeniski programmu varētupaplašināt un iekļaut tajā Irāku, Libānu, Sīriju, vēl vairākasPersijas līča valstis un pat Irānu. Šeit pamācošs ir EiropasDrošības un sadarbības konferences piemērs, kas vēlāk pāraugaEiropas Drošības un sadarbības organizācijā, jo arī šī institūcijano savas dibināšanas dienas vēlējās būt visiem pieejama uniesaistīt savā darbībā maksimālu valstu skaitu.

Līdz šai dienai Vidusjūras dialogs savāreģionā ne ar ko īpašu neizcēlās. Sākotnējā attieksme Dialogavalstīs bija gan kritizējoša, gan arī apstiprinoša, jo iniciatīvasgala mērķi nebija skaidri ne pašiem drošības speciālistiem, ne arīplašākai sabiedrībai. Lai dialogs virzītos pretī jauniem sadarbībasun partnerattiecību horizontiem, dialoga valstīs ir attiecīgijāizskaidro Alianses pārveides programma un jāizkliedē maldīgaisuzskats par NATO kā galvenokārt spēka demonstrēšanas organizācijaslomu. Turklāt, arī Dialoga loma ir jādara redzamāka, lai varētuveidot vietējo atbalstu attiecību stiprināšanai ar NATO. Aliansevarētu uzņemties iniciatīvu, lai veicinātu diskusiju par iespējupārveidot Vidējos Austrumus un blakus esošos reģionus par MII brīvuzonu.

Tā kā progresa trūkums Tuvo Austrumu mieraprocesā ir svarīgs faktors, kas bremzē ES un NATO iniciatīvasreģionā, abām institūcijām ir jāpadomā par to, kā uzņemties lielākulomu konfliktu risināšanā. To varētu sasniegt, pirmkārt, veidojotstratēģisku izpratni starp Eiropu un Amerikas Savienotajām valstīmpar Tuvo Austrumu jautājumu, kas būtu līdzīga tam, kas tikasasniegts 1990.gadu sākumā jautājumā ar pieeju Centrālās unAustrumu Eiropas valstīm un bijušai Padomju Savienībai. Šādaizpratne palīdzēs uzsākt un pastiprināt to līgumu realizāciju, kasjau ir pārrunāti un nogludinās ceļu dziļākai sadarbībai starpaliansi un Dialoga valstīm.

Muhameds Kadrijs Saids (Mohamed KadrySaid) ir Kairas Al-Ahram Politisko un stratēģisko studiju centra(Ēģipte) militāro un tehnisko jautājumu padomnieks un atvaļinātsģenerālis.