Intervija

Kopā strādāt ir diezgan viegli. Tas ir 10gadu ilgas sadarbības ar NATO programmas “Partnerattiecības mieram”ietvaros, kā arī mūsu pieredzes Bosnijā un Hercegovinā rezultāts,kur 1990.gados Zviedrijas 12 bataljoni uzturējās 6 gadus. TurklātKosovā mēs strādājam kopā jau piecus gadus. Kritiski runājot, visikaravīri, neatkarīgi no tā, vai tie ir no NATO valstīm vaipartnervalstīm, ir ar līdzīgu apmācību un līdzīgu vērtību izpratni.Tas veido ļoti pozitīvu kopējo pieredzi.

Mans lielākais izaicinājums ir tāds pats,kāds jebkuram komandējošam virsniekam, neatkarīgi no tā, vai viņšir no partnervalsts vai NATO dalībvalsts. Tas ir iegūt vislabākorezultātu no astoņu valstu, kas ietilpst MNB centrā, kopdarbības unpadarīt daudznacionalitāti par stipro pusi, nevisvājumu.

Ir ļoti svarīgi harmonizēt komandasprocedūras un komunikācijas sistēmas. Turklāt, ja iet runa parjauno karavīru, apakšvirsnieku un starptautisko operāciju virsniekuapmācību un sagatavošanu, svarīgākā iemaņa ir valodas zināšanas. Irabsolūti kritiski, lai visas iesaistītās personās spētu efektīvisazināties angļu valodā.

Miera uzturēšanas spēku karavīriem ir jābūtgodīgiem, stingriem un draudzīgiem. Tas attiecas uz jebkuru mierauzturēšanas operāciju. Vietējiem iedzīvotājiem ir jāredz, ka mierauzturēšanas spēku kareivis ir draudzīgs pret tiem cilvēkiem, kasvēlas sadarboties un stingrs pret tiem, kas to negrib. Tādā veidāmiera uzturētājs iemanto vietējo cilvēku un citu starptautiskoorganizāciju, kas darbojas attiecīgā vietā, cieņu, kas ir svarīgimisijas veiksmīgai izpildei. Vajadzīgās pamatprasmes ir vienkāršasiemaņas, kas raksturo labu karavīru. Un labs karavīrs iedveš cieņuvisu pušu pārstāvjiem.

Atšķirības attieksmē nav balstītas uzvalstiskās piederības principa. Kopumā runājot, vietējiemiedzīvotājiem – gan albāņiem, gan serbiem – ir tikpat liela cieņapret karavīru no partnervalsts, kā pret NATO sabiedrotās valstskareivi. Tomēr man ir jāpasvītro viens izņēmums. Kamēr parastie,godīgie cilvēki ir ļoti pozitīvi noskaņoti pret miera uzturētājiem,kriminālie elementi un cilvēki ar destruktīvu politiskodienaskārtību ir naidīgi pret mums. Tā varētu būt laba zīme, joliecina, ka darām labu darbu.

Ikvienam miera misijas dalībniekam un itīpaši visiem, kas atrodas vadības amatos, ir svarīgi izstudētkonflikta pagātni, kā arī attiecīgās teritorijas un tajā dzīvojošotautu vēsturi. Šajā ziņā man ir lielas priekšrocības, jo 2000.gadavasarā šeit biju kā Zviedrijas bataljona komandieris un tagad spējuizmantot tajā laikā iegūto pieredzi. Kaujas grupas komandieradarbs, neapšaubāmi, atšķiras no brigādes komandiera uzdevumiem,tomēr iepriekšējais sešu mēnešu norīkojums man labi noder, pildotpašreizējo uzdevumu. Pretējā gadījumā, ir svarīgi, lai būtu labipadomnieki. Pirms atgriezos Kosovā, es nodrošināju, ka man apkārtstrādā ļoti zinoši cilvēki.

Mans uzdevums ir aizstāvēt visu tautībupārstāvjus, visus cilvēkus un organizācijas, kā arī ikvienu unjebko, kas varētu tikt apdraudēts. Manā rīcība nav statistisko datupar to, cik daudz laika mēs tērējam vienai kopienai salīdzinājumāar kādu citu. Jebkurā gadījumā pie šiem jautājumiem mēs strādājamkopā ar policiju. Es uzskatu ka, lemjot par vai pret atgriešanos,drošība ir svarīgs faktors tiem cilvēkiem, kas potenciāli vēlētosbraukt atpakaļ. Tomēr tas nav vienīgais faktors. Atgriešanāsiespējas, tādējādi, ir atkarīgas no vairāku faktoru kombinācijas.Būtisks ir, piemēram, arī valsts ekonomiskais stāvoklis. Mēsatbalstam visus, kas vēlas atgriezties un tāpēc cenšamies padarītvidi drošu un neapdraudētu tik lielā mērā, cik tas iriespējams.

Ja salīdzinu situāciju šodien un stāvoklitrīs gadus atpakaļ, tad neredzu nekādas pārmaiņas KFORpopularitātē, kā arī neparedzu, ka tādas būs tikmēr, kamēr mēstiekam galā ar savu uzdevumu. Galīgais politiskais atrisinājumsKosovā, droši vien, atvieglotu manu darbu. Tomēr mums visiem irjārespektē fakts, ka tas ir process, kas neapšaubāmi prasīs laiku,jo ir ārkārtīgi grūti atrisināt visas tās samilzušās problēmas, kasir saistītas ar Kosovu. Es saku saviem vīriem, ka mūsu uzdevums irradīt drošu un neapdraudētu vidi un ceru, kas tas palīdzēs rastpolitisko risinājumu.

Es gribētu pasvītrot divus faktorus.Pirmkārt, tā ir mūsu ilgā dalības vēsture miera uzturēšanasoperācijās. Zviedrija ir bijusi iesaistīta miera nodrošināšanasmisijās kopš 1940.gada un Zviedrijas miera uzturēšanas spēkukaravīri ir guvuši pieredzi, darbojoties Tuvajos Austrumos, Kiprāun Kongo, kā arī Bosnijā, Hercegovinā un Kosovā. Mēs lepojamies arsavām miera uzturēšanas tradīcijām un to pieredzi, ko varam sniegtKFOR. Otrs faktors ir Zviedrijas iesaukšanas sistēma. Misijās uzārvalstīm mēs sūtām tikai tādus cilvēkus, kas ir apmācīti kāiesaucamie un kas ir brīvprātīgi pieteikušies dienēt kādā misijā.Tādā veidā katrs Zviedrijas karavīrs ņem līdz uz operācijām, tādāmkā KFOR, savas civiliemaņas un mūsu vidū ir pārstāvētas tādāsprofesijas kā skolotāji, santehniķi, policisti un daudzas citas.Šīs nemilitārās iemaņas var izrādīties ļoti noderīgas mieraatbalsta un miera uzturēšanas operācijās, it īpaši, ja lieta nonāklīdz darbam ar civiliedzīvotājiem.

Pirms ierasties Kosovā mums vajadzējapedantiski sagatavoties šai misijai. Strādājot kopā ar NATOspēkiem, mēs varējām mācīties Alianses darba metodes un praktiskāsprocedūras, kā arī NATO pieeju operāciju plānošanai. Tajā patlaikā, strādājot NATO struktūrā, kā arī jebkuras citasstarptautiskas struktūras sastāvā, mēs varam ikdienā salīdzinātsevi ar citu militāro spēku karavīriem. Tā nav konkurence. Drīzāktā ir konstruktīva informācijas un viedokļu apmaiņa, ko vērtējupozitīvi. Kā Zviedrijas virsnieks, gan kā profesionālis, gan kāindividuāla persona, uzskatu, ka šāda pieredze ir ļoti noderīga.Esmu saņēmis labu atbalstu no NATO, no mana komandieraģenerālleitnanta Holgera Kammerhofa (Kammerhoff) puses un no visāmastoņām valstīm, kas piedalās ar savu kontingentu uzdevumā, ko veicMNB centrs.

Saskaņā ar daudziem pētījumiem, kurus veikušitādi aptauju organizētāji, kā Gallup, lielākā daļa zviedru nevēlasvalsts iestāšanos NATO. Tomēr šajās aptaujās netiek uzdotsjautājums par to, ko zviedri domā par Zviedrijas sadarbību ar NATO.Esmu pārliecināts, ka vairums zviedru ir priecīgi strādāt kopā arNATO PfP ietvaros un miera uzturēšanas misijās Kosovā, Bosnijā unHercegovinā, un nākotnē, iespējams, arī citur. Es jūtu, ka mēsdaudz mācāmies, strādājot kopā ar dažādām militārpersonām,cilvēkiem un organizācijām NATO struktūras ietvaros. Un esmupārliecināts, ka varam turpināt dot ieguldījumu kopīgosstarptautiskos pasākumos. Kas attiecas uz to, vai mēs kādreiziestāsimies Aliansē, tas ir politisks jautājums un jums par tojājautā kādam politiķim, kas ir kompetentāks šajājomā.