Virzot pārveides darba kārtību uz priekšu

Aicinājums mītiņā: NATO ģenerālsekretāra Jāps de Hops Shefers aicina Aliansi aktīvi veidot starptautisko drošības vidi saskaņā ar kopīgām stratēģiskām interesēm un vērtībām.

Kopš Jāps de Hops Sheferspārņēma NATO vadības grožus, viņš ir virzījis un tālāk attīstījissava priekšteča – lorda Džordža Robertsona uzsāktās pārveidesreformas. Viņš ir saglabājis NATO Ātrās reaģēšanas spēku uzņemtokursu uz pilnas operatīvās spējas sasniegšanu līdz 2006.gadam,turpinot nepatīkamo un bieži arī nepateicīgo Alianses locekļupielabināšanu, lai tie pildītu solījumus, ko aizsardzībasinvestīciju sakarā devuši Alianses Prāgas samitā 2002.gadā. Viņš iriedrošinājis NATO klātbūtni Afganistānā un aicinājis sabiedrotosuzskatīt tur esošos Starptautiskos drošības atbalsta spēkus (ISAF)par vitālu transformācijas katalizatoru, kas ir jāizmanto un nevispar operatīvu slogu, kas jāpacieš. Un viņš arī ir asi iestājies parNATO pēdējo „ārpus teritorijas” operāciju Irākā.

Kā to varēja sagaidīt, pavadījis gadu un vienu ceturksni amatā, DeHops Shefers ir būtiski paplašinājis mantojumā saņemto jautājumuvadību. Patiešām, savā īsajā vadīšanas laikā, viņš ir raudzījies,lai pārveides plāni pārietu otrajā projekta fāzē, kur nepārtrauktāsmilitāro spēju reformas tiek papildinātas ar NATO centieniempozicionēt sevi kā plašāku transformācijas strāvu vadītāju.

Jau no paša sākuma NATO pārveide tika uzsākta kā divu dimensijuprocess, kas atspoguļoja organizācijas kā militāras aizsardzībasalianses un aktīvas politiskas organizācijas dubulto lomu. Tomērvēl nedaudz mēnešus atpakaļ, NATO politisko darbu pastāvīgiaizēnoja organizācijas militārās reformas.

Daži šādas situācijas iemesli ir skaidri. Militārās pārveidesstūrakmeņus, tādus kā NATO Ātrās reaģēšanas spēku izveidi vaijaunas Transformācijas pavēlniecības atvēršanu Norfolkā,Virdžīnijā, ASV, ir vieglāk kvantificēt, izmērīt vai novērtēt nekāAlianses politiskās programmas. Kamēr NATO dalībvalstu skaitapaplašināšanās piedāvā iespējamu politisko sasniegumu mērīšanasmērauklu, ārējo programmu veiksmi Austrumeiropā, Kaukāza valstīs,Tuvajos austrumos un Ziemeļamerikā ir gandrīz neiespējams izvērtēt.Neapšaubāmi, ir bijuši arī tādi periodi, kad relatīvi zemais NATOpolitiskā darba vērtējums ir palīdzējis Alianses diplomātiem, kascentās noslāpēt dažu kaimiņvalstu vidū valdošu pārākuma vainaidīguma noskaņojumu.

Kļūdams par ģenerālsekretāru, De Hops Shefers atsāka runāt parNATO militārās pārveides nozīmi plašākas, aktīvas politiskas darbakārtības kontekstā. Līdztekus partnerattiecību veidošanai ar“tuvākām ārzemēm” Austrumeiropā un Balkānos, ģenerālsekretārsatbalsta dinamiskāku ieguldījumu Tuvo Austrumu un Vidusāzijasdrošībā un partnerattiecību veicināšanu ar tādām globālām lielvarāmkā Ķīna, Japāna un Indija. Viņš ir mudinājis pamatīgi pārskatītNATO attiecības ar Eiropas Savienību un ANO, ņemot vērā Aliansesjauno, aktīvo pozīciju. Formulējumos, kas šķistu pilnīgineiedomājami NATO ģenerālsekretāram vēl tikai dažus gadus atpakaļ,De Hops Shefers aicina Aliansi aktīvi piedalīties starptautiskāsdrošības vides veidošanās, saskaņā ar kopīgām interesēm unvērtībām.

Politiskāka Alianse

Šāds atjaunots aicinājums pēc izlēmīgas, pārveides spējīgasAlianses politiskas stratēģijas ir daļēja reakcija uz ārējoattīstību. Neraugoties uz ilgstošo krīzi, ko izraisījušaspolitiskas nesaskaņas Irākas jautājumā, jau zināmu laiku irnovērojamas Amerikas un Eiropas galveno stratēģisko prioritāšukonverģences pazīmes. Eiropas Savienības drošības Baltajā grāmatā –Droša Eiropa labākā pasaulē, kas izdota 2003. gadadecembrī, tiek pausta doma par aktīvu Eiropas pieeju terorismadraudiem , MIE iznīcināšanai, reģionāliem konfliktiem un korumpētāmvalstīm tādā valodā, ko lielākajā daļā ir grūti atšķirt no Bušaadministrācijas izdotās 2002.gada Nacionālās drošībasdoktrīnas – dokumenta, kas tiek vainots transatlantiskāuztraukuma izraisīšanā. Nākamajos mēnešos Francija, Vācija unApvienotā Karaliste atjaunoja savas nedrošās pārrunas ar Irānu,līdztekus plašākam Eiropas attiecību atjaunošanas ar Ķīnu procesam.Lai gan šīs iniciatīvas vienā līmenī ir bijušas transatlantiskāsaspīlējuma cēlonis, tās arī ir devušas pierādījumus augošaiEiropas tieksmei iziet cauri stratēģiskai krīzei tās agrajā,apsteidzošajā fāzē. Eiropieši var vairīties no tādās grandiozasterminoloģijas kā „turpmākā brīvības stratēģija”, bet viņustarptautiskā politiskā stratēģija, neraugoties uz to, kļūstneapšaubāmi par pārveides stratēģiju.

Šī tendence bija acīmredzama ASV valsts sekretāres KondolīzasRaisas un prezidenta Džordža Buša februāra Eiropas vizīšu laikā.Gadu agrāk aicinājumi no Buša administrācijas puses veikttransatlantisku krusta gājienu, lai virzītu brīvības undemokrātijas ideālus, Eiropas galvaspilsētas būtu uztvērušas aratklātu izsmieklu. Šoreiz uzņemšana bija siltāka kā jebkad pēc11.septembra notikumiem. Skaidrs, ka pret rūpīgi izplānotoprezidenta vizītes atmosfēru ir jāizturas ar veselīgu skepsi. Tomērir arī uzmundrinošas pazīmes un, proti, gan Buša administrācija,gan arī tās Eiropas kritiķi ir apturējuši savu polarizēto viedokļuizpausmes, tā vietā cenšoties pasvītrot kopējo savās attiecīgajāstransformācijas vīzijās.

Transformācijas politiskās stratēģijaskontūras jau sen ir bijušas netieši iestrādātas Aliansesmilitārajās reformās.

NATO transformācijas politiskās stratēģijaskontūras jau sen ir bijušas netieši iestrādātas Aliansesmilitārajās reformās. Pāreja no statiskas, aizsardzības pozīcijasuz kustīgākiem, vieglāk izvietojamiem un pārvietoties spējīgiemspēkiem vienmēr ir raksturojusi Alianses nākotnes plānus pārceltiespāri tās robežām, lai cīnītos pret draudiem to izcelsmes vietās.ISAF misija Afganistānā pakļāva NATO spēkus dažiem jauniemizaicinājumiem, kurus, iespējams, nāksies risināt arī nākotnē un irbijusi par katalizatoru NATO nepārtrauktām spēju reformām. Tomēr,arī šī misija sākotnēji tika radoši attaisnota ar NATOtradicionālās, aizsardzības stratēģijas loģisko pamatojumu. ISAFpēc būtības bija NATO līguma 5.panta novēlota aktivizēšana2001.gada 12.septembrī un misija tika attēlota kā veids, kā apturētterorisma bāzes atkārtotu parādīšanos, no kurienesEiroatlantiskajai dzimtenei tika vērsts uzbrukums jau 11.septembrīun kas arī varētu atkārtoties. Divu gadu laikā kopš NATO pārņēmusiISAF vadību, transatlantiskās diskusijas tonis ir izteiktimainījies un eiropieši ir sākuši artikulēt paši savu aktīvo, uzpārveidi balstīto NATO starptautisko iesaisti, kā rezultātā tiem iriespēja pozicionēt sevi kā galveno kanālu kopējas stratēģiskasenerģijas pārvadei.

Atsevišķas ārējās tendences ir devušas svaigu stimulu NATOnotiekošajai militārajai pārveidei. Atzīstot visu to progresu, kassasniegts lorda Robertsona laikā, nav šaubu par to, ka lielākajaidaļai NATO Eiropas dalībvalstu joprojām nav īstas skaidrības parto, ko nozīmē termins „transformācija”, ne arī par to, kādi ir tāspamatprincipi. Skeptiķiem transformācija ir kļuvusi par sinonīmukapitālintensīvām, uz tīkla struktūru centrētām, ļoti dārgām unpamatā pēc ASV militārā reformu parauga veiktām darbībām, kas šķietnereālas un tāpēc arī nevajadzīgas. Daudzi arī ievēroja vēldraudīgāku kontekstu, proti, vāji slēptus centienus atvērt Eiropastirgu ASV aizsardzības eksportam.

NATO kontekstā, iespējams, ka vissmagākā transformācijas kritikair jādzird par to, ka organizācija cenšas institucionalizētneglaimojošo un politiski nepieņemamo militārā darba dalīšanu.Afganistānā un Kosovā, saskaņā ar šo viedokli, ir iedibināta zināmaoperatīvā procedūra, kad Amerikas Savienotās Valstis veic„nogalināšanu un laušanu” un pēc tam nāk Eiropas spēki ar mierauzturēšanas, stabilizācijas un rekonstrukcijas uzdevumiem. Navbrīnums, ka Eiropieši vilcinās investēt transformācijā, jo irviedoklis, ka tāda investīcija tos aprīkos tikai labākai traukumazgāšanai pēc Amerikas rīkoties sarīkojumiem.

Irākas ietekme

Pieredze Irākā ir satricinājusi vienkāršoto dihotomiju par kaujasun pēc-kaujas aktivitātēm un līdz ar to arī viedokli, kastabilizācijas, rekonstrukcijas un miera uzturēšanas aktivitātes irdomātas vārgajiem. Teroristi un dumpinieki, kas izmantoasimetriskas metodes, ir pārvērtuši pēc-konflikta „fāzi” parintensīvāku un dārgāku pasākumu nekā relatīvi īsā konvencionālāskaujas fāze, kas notikusi pirms tam. Patiešām, pats kara darbībaskā lineāras progresijas jēdziens, kas sākas no augstas intensitāteskaujas un turpinās līdz zemākas intensitātes pēc-kaujas fāzei, tiekbieži grozīts. Koalīcijas spēki ir bijuši spiesti pielāgotiesamorfām situācijām, kur intensitātes līmenis, kā arī pretiniekuraksturojums un mērķi nepārtraukti mainās.

Šāda pieredze ir spēcīgi ietekmējusi ASV spēku pārveidesarhitektus, liekot atskārst, ka pārliecinošais pārsvarskonvencionālā kaujā tiek mazināts trūkumu dēļ, kas rodas cīņā arnekonvencionāliem draudiem. Šāda atskārsme vēl nav sasniegusipietiekoši augstu aktualitātes līmeni, kas liktu Aizsardzībasdepartamentam būtiski grozīt savas izdevumu prioritātes. Tomēr, irpazīmes, kas liecina, ka “neregulārā kara darbība” ir mainījusisavu prioritāti no sekundāras pozīcijas un centrālo prioritāti ASVaizsardzības plānos. 2006.gada Četru gadu aizsardzībaspārskatā tiek sistemātiskāk kā jebkad agrāk analizēti tekošoun plānoto aizsardzības platformu trūkumi un lietderīgums, kassaistīts ar operācijām, kas vērstas pret nekonvencionāliemdraudiem. Apvienoto spēku komandvadība, viena no ASV spēkuspārveides intelektuālajiem virzītājiem, ir tikmēr iesaistījusiesfundamentālākā operatīvo procesu un doktrīnas pārskatā, saistot toar neregulāro draudi kontekstu. Šāds pārskats, iespējams, vēlvairāk liks apšaubīt pieņēmumu, ka uz tīkliem centrētatransformācija atvieglos militārā „efekta” sasniegšanu arpakāpeniski aizvien mazāku militārā darbaspēka patēriņu. Tas arīgandrīz noteikti prasīs radošāku pieeju tam, kā ASV militārāsiestādes sadarbojas ar civilām iestādēm un, vēl svarīgāk, arsabiedrotajiem.

Šāda pārmaiņa ASV spēku transformācijas prioritātēs rada tiklabvēlīgus apstākļus saprātīgai transatlantiskai apmaiņai, kādi navbijuši jau daudzus gadus. Acīmredzot, atjaunotais akcents, kaspasvītro neregulāru karadarbību – kategoriju, kas ietverstabilizācijas, rekonstrukcijas un miera nodrošināšanas uzdevumus –tuvina ASV spēku transformāciju daudz vairāk tai vīzijai, kasapmierina eiropiešus un kuru tie reāli atbalsta. Uzlabotassadarbības un sabiedroto spēku savstarpējās spēju savietojamībasjautājums dod iespēju NATO uzlabot savu reputāciju ASV acīs.

Alianses militārās plānošanas speciālisti ir to jau atzinuši un irnostādījuši NATO galvenā intelektuālās informācijas apmaiņas centrapozīcijā transatlantiskās diskusijas jautājumos par spēkutransformēšanu. Sabiedroto transformācijas pavēlniecība piedāvāceļu kā mainīties un sintezēt Amerikas un Eiropas idejas par,piemēram, sadarbību civilos un militāros jautājumos transformētāoperatīvā vidē. Tajā pat laikā, NATO ātrās reaģēšanas spēki drīzpārtaps par transformētu militāru līdzekli, kur varēs izmēģinātjaunās operatīvās koncepcijas.

Gan politiskā, gan arī militārā ziņā, plašāki pārveides strāvojumiir devuši NATO iespēju paātrināt tās reformas, ko organizācija veicjau vairākus gadus. Tomēr nevienā no šiem gadījumā, priekam nav nelaika, ne iemesla. Lai arī tas, ka Eiropā parādās kaut kas līdzīgspārveides starptautiskai stratēģijai ir iedvesmojoši, tomērAliansei vēl ir jāpārliecina skeptiķi, ka tai kopā ar EiropasSavienību ir noderīga loma šīs stratēģijas virzīšanā. Militāropārmaiņu sakarā, strāvojumu maiņa ASV dos NATO iespēju nodrošinātlielāku taisnīgumu transatlantiskajā pārveides dialogā. Taisnīgudiskursu tomēr būtu jālīdzsvaro arī ar taisnīgāku centienusadalījumu. Kā norādīja lords Robertsons, NATO kā stratēģiskālīdzekļa vērtība galu galā būs atkarīga no trim lietām: spējām,spējām, spējām.

Marks Džoiss ir Londonas Karaliskoapvienoto dienestu institūta Transatlantiskās programmasvadītājs.