Vēsture

Divdesmit piecos gados kopš ceturtā NATOģenerālsekretāra Manlio Brosio nāves 1980.gada 14.decembrī,stratēģiskā vide, kurā darbojas NATO un aktivitātes, kurāsiesaistās Alianse ir mainījušās līdz nepazīšanai. Tomēr ir viensNATO darba aspekts, kas ir palicis nemainīgs un tas ir sapratnesveidošanas process. Un tieši šajā jomā septiņu gadu posmā – no1964. līdz 1971.gadam - izcēlās Brosio, kluss vīrs, kas retiparādījās sabiedrībā vai plašsaziņas līdzekļos un kas tajā laikāpildīja Alianses līdera amatu.

1897.gadā dzimušais Brosio ir studējis jurisprudenci Turīnasuniversitātē. Viņa sākotnējo interesi par politiku pāragripārtrauca fašistu nākšana pie varas. Būdams antifašists, Brosioatgriezās politiskajā dzīvē 1943.gadā, uz īsu brīdi kļūdams parItālijas premjerministra vietnieku un 1945. un 1946.gadā - paraizsardzības ministru. Starp 1947. un 1964.gadu nostrādājisItālijas vēstnieka amatā secīgi Padomju Savienībā, ApvienotajāKaralistē, Amerikas Savienotajās Valstīs un Francijā, Brosio nonācaNATO īpaši sagatavots, lai risinātu Alianses tā laika aktualitātes.Saskaņā ar Roberta S. Džordana un Maikla Blūma - galvenovēsturnieku, kas strādāja NATO aukstā kara ģenerālsekretāru laikā,viedokli, kas pausts Political Leadership in NATO(Westview Press, Boulder, CO, 1979), Brosio vienmēr ir saglabājisticību transatlantiskai vienotībai un ir bijis patiess visusabiedroto – gan lielo, gan arī mazo valstu pārstāvis.

Būdams mierīgs un draudzīgs cilvēks, Brosio vairījās no tiešaskonfrontācijas Alianses iekšienē, tā vietā veicot efektīvuadministratora darbu un veicinot vienprātību, kas tika sasniegta arpacietīgu diplomātijas un privātu pārrunu starpniecību. Ārkārtīgiizglītots, zinošs un apdāvināts cilvēks, Brosio parasti ieradāsNATO jau no agra rīta un nekavējoties iedziļinājās visos Aliansesoperāciju politiskajos aspektos. Viņa palīgi atceras viņa dziļāszināšanas par aktuāliem notikumiem, kuras viņš smēlās un uzturēja,aizrautīgi lasot rīta laikrakstus. Viņa rīta rutīna ietvēra arīvācu valodas mācības, jo viņš uzskatīja, ka šāda valodas prasmeviņam ir nepieciešama, lai efektīvāk kalpotu visiem Alianseslocekļiem.

Brosio ēra bija sabiedroto savstarpējās saliedētības pārbaudeslaiks, kurā NATO mainīja savu stratēģisko domāšanu no „masīvasatriebības” uz „elastīgas reaģēšanas” politiku. Domstarpību sākumāpar jauno doktrīnu Alianses štābs tika pārcelts no Parīzes uzBriseli.

Džordans un Blūms raksta, ka cenšoties visos laikos palikt parvisu 15 Alianses valstu līderi, Brosio izvēlējās uz pat laikuatteikties no Ziemeļatlantijas Padomes vadītāja amata. Tādā veidā,André de Staercke - Beļģijas vēstnieks NATO, de factopildīja Ziemeļatlantijas Padomes priekšsēdētāja pienākumus pārrunulaikā par NATO pārcelšanu uz Briseli. Tajā pat laikā, Brosiokoncentrējās uz ciešas sadarbības un atklātas komunikācijasstiprināšanu ar sabiedrotajiem, kā arī uz NATO vienotībasveicināšanu.

Līdztekus sagatavošanas darbiem NATO pārcelšanai uz Briseli,sabiedroto starpā parādījās pretrunas par ieroču kontroles plāniemattiecībā uz Padomju Savienību. Daudzi sabiedrotie uzskatīja, kaNATO ietvaros ir nepieciešamas plašākas konsultācijas. Pēc Beļģijasārlietu ministra Pjēra Harmela ierosinājuma, ZiemeļatlantijasPadome iniciēja pētījumu, kura nolūks bija pārskatīt NATO aukstākara misiju un mērķus.

Harmela ziņojumā, kas izrietēja no minētā pētījuma un tikagatavots vairāk kā gadu, Aliansei tika iezīmēts jauns,revolucionārs tālākās attīstības ceļš, kur tika secināts, kaAliansei ir divas vienādi nozīmīgas misijas: aizsardzība unsaspīlējuma mazināšana. Tādā veidā, ziņojumā tika rekomendēts, kaNATO ir jāsaglabā gan sava tradicionālā aizsardzības misija, ganarī jāizstrādā jauni mērķi, kas saistīti ar “détente”. Tasnozīmēja, ka, joprojām atzīstot Padomju Savienības un Varšavaspakta draudus, kā arī militārās aizsardzības nepieciešamību,sabiedrotajiem ir jāmeklē citi veidi, kā veicināt stabilākasattiecības un risināt galvenos politiskos jautājumus.

Šobrīd lielākā daļa analītiķu uzskata Harmela ziņojumu parsākotnējo dokumentu, kas palīdzējis paplašināt NATO misiju un ļāvisAliansei pāraugt no vienkārši militāras organizācijas pardiplomātisku savienību ar politiskām misijām. Grāmatā NATO, TheEuropean Union and the Atlantic Community: The TransatlanticBargain Reconsidered (Rowan and Littlefield, Boulder, CO,2002), Stanley R Sloan pauž viedokli, ka tas ir palīdzējis atjaunotplašu stratēģisko sapratni sabiedroto starpā, līdz ar NATOevolūciju un vēlēšanos izmantot dažādas diplomātiskas, politiskasun militāras pieejas transatlantiskās drošības garantēšanai.Neapšaubāmi Harmela ziņojums arī pavēra ceļu NATO plašākās misijasizmaiņām, kas tika pieņemtas 1991.gada Romas samita laikā, kursabiedrotie apstiprināja pirmo Stratēģisko koncepciju pēc aukstākara perioda.

Interesanti, ka pašam Brolio sākumā ir bijušas zināmas šaubas parsaspīlējuma mazināšanu (détente). Tās ir atspoguļotas viņa vēlnepublicētajās dienasgrāmatās, kas glabājas Luigi Einaudi fondaarhīvos Turīnā un kuras šobrīd rediģē Itālijas vēsturnieks BrunaBagnato no Florences universitātes. Neskatoties uz šīm šaubām, viņšpilnīgi atbalstīja Harmela ziņojumu. Un patiešām, gan pirms, ganarī pēc tam, kad sabiedrotie formāli apstiprināja ziņojumu, Brosioveicināja transatlantisko sadarbību ieroču kontroles jomā ar savudiplomāta darbību pašā Aliansē. Tajā pat laikā ASV vadītāsiniciatīvas noveda pie Kodolieroču neizplatīšanas līguma (NuclearNon-Proliferation Treaty) un Pārrunām par Stratēģisko ieročuierobežošanu (Strategic Arms Limitation Talks).

Blakus Alianses vadītāja darbam saistībā ar šiem īpašajiemnotikumiem NATO vēsturē, Brosio ir palicis atmiņā kā cīnītājs paraizsardzības izdevumu kontroli, ar savu disciplinēto Padomes sēžupārraudzību un diplomātiskā protokola zināšanām un tā ievērošanusabiedroto vidū. Brosio bija apdāvināts ar spēju saglabāt mieruZiemeļatlantijas Padomes saspīlēto sēžu laikā; viņš reti izrādījasavas emocijas pat viskarstāko diskusiju laikā. Pat pašosstrīdīgākajos momentos, viņam bija īpašas spējas formulēt ziņojumuspar lēmumiem, izmantojot semantiskās un politiskās nianses, kurbija iespēja rast vienprātību starp sabiedrotajiem.

Harlan Cleveland, bijušais ASV vēstnieks NATO, kas strādājaAliansē Brosio laikā, savos memuāros NATO: The TransatlanticBargain (Harper and Row, New York. 1970) atzīmē NATO ceturtāģenerālsekretāra īpašo spēju dot vajadzīgo “politisko sastāvdaļu”,kas ļāva veidot konsensu visgrūtākajos jautājumos. Viņš to saistaar Brosio uzmanīgo un prātīgo diplomātisko stilu, kas bieži ļāvasabiedrotajiem rast kopīgu sapratni un nodrošināja savstarpējokomunikāciju.

Brosio bija dedzīgs NATO vēstnieku „otrdienas brokastu” aizstāvis,kur pastāvīgie pārstāvji varēja tikties neformālā gaisotnē, laimeklētu un izstrādātu kopīgus politikas mērķus. Pretstatā savampriekštecim Dirk Stikker, Brosio centās pats personiski apmeklētšīs brokastis, kas, tādējādi, vēlāk pavērtās par NATOinstitucionālās mašinērijas svarīgu un unikālu iezīmi.

Brosio arī bija izdevies izveidot efektīvas darba attiecības arabiem Sabiedroto spēku Eiropas virspavēlniekiem, kas darbojāsBrosio laikā – ASV ģenerāļiem Lyman L. Lemnitzer un Andrew J.Goodpaster, neraugoties uz viņu ļoti atšķirīgajām personībām unvadības stiliem.

Ņemot vērā to, ka ģenerālsekretārs spēj ietekmēt NATO lēmumustikai kā Ziemeļatlantijas Padomes priekšsēdētājs un ka viņam navformālas varas vai lēmumu pieņemšanas pilnvaru Alianses politikassakarā, NATO līderu iespējas vadīt Aliansi jaunā virzienā irvienmēr ierobežotas. Tāpat kā daudziem citiem ģenerālsekretāriem,arī Brosio laiku pa laikam nācās cīnīties par to, lai viņa balsstiktu sadzirdēta un lai viņa personiskā ietekme uz Aliansespolitiku netiktu novērtēta kā pārāk spēcīga. Neraugoties uz to unņemot vērā sarežģītos izaicinājumus, ar kuriem NATO nācās tikt galā1960.gadu vidū, vēsture atklāj mums ārkārtīgi labvēlīgu skatu uzgadiem, ko Brosio pavadīja pie NATO stūresrata. Patiešam, izveicībaun pacietīgā diplomātija, ko ieviesa Brosio savā amatā, ir iemaņas,kas nepieciešamas visiem ģenerālsekretāriem, lai palīdzētu izvestAliansi caur pārmaiņu un pretrunu periodiem starp sabiedrotajiem.

Raijans C. Hendriksons (Ryan C.Hendrickson) ir Austrumilinoisas Universitātes politisko zinātņuasociētais profesors un šobrīd raksta grāmatu par NATOģenerālsekretāriem.