NATO pārveides rezultātu kartīte

Es nedomāju par pārveidi kā par kaut kotādu, kas sākas nepārveidots un pārvēršas par kaut ko pārveidotu.Es domāju par to, kā par procesu, ko liek mums turpināt pati21.gadsimta daba un tas ir vairāk kultūras un attieksmes nekātehnoloģiju un platformu jautājums.

ASV aizsardzības sekretārs Donalds H.Ramsfelds

Džordžs Šulcs, strādājot Valsts sekretāra amatā prezidenta RonaldaReigana laikā, kādreiz izteica slavenu salīdzinājumu, kadiplomātija ir tas pats, kas censties atbrīvot dārzu no nezālēm:abos gadījumos, viņš teica, jūsu darbs nekad netiks uzskatīts parpadarītu. To pašu var teikt arī par “transformāciju”. Kā nesenatzīmēja sekretārs Ramsfelds, pārveide ir drīzāk process nekā galarezultāts, kur jaunas prasības, jauni izaicinājumi un jaunasdrošības situācijas nepārtraukti prasa jaunas pārmaiņas, tālākuadaptāciju.

Lai gan vārds “transformācija” ir kļuvis moderns tikai pēdējosgados, NATO ir efektīvi risinājusi “transformācijas” imperatīvu jaukopš Padomju Savienības sabrukuma pirms desmit ar pusi gadiem. Kopštā laika, Alianse ir atkal un atkal brīdinājusi, ka, ja tā nevarēs“adaptēties”, “pāraugt”, vai “reformēties”, tā riskēs gan ar savusvarīgo lomu, gan ar savu dzīvotspēju. Desmit gadus atpakaļ NATOsastapās ar izaicinājumi vai nu iet “prom no teritorijas” vai arīvispār “prom no šīs lietas”. Politiskos procesus, kur Alianse1990.gadu beigās beidzot vienojās par nepieciešamību vest karu pretvalsti (Dienvidslāvijas daļu), kas nebija faktiski uzbrukusi NATOteritorijai, var korekti saukt par Alianses pirmo pārveidessasniegumu pēc aukstā kara.

Šodien nav vienas kopīgas “NATO transformācijas darbakārtības”. Pareizāk būtu teikt, ka tādas ir trīs, no kurām katra irsākusies dažādu iemeslu dēļ un dažādā laikā, tomēr šobrīd tāssavstarpēji pārklājas un ir saistītas viena ar otru. Tās ir: Prāgasdarba kārtība, ko 2002.gadā ierosināja bijušais NATOģenerālsekretārs lords Džordžs Robertsons, reaģējot uz „Kosovas un11.septembra mācību” un kas koncentrējas uz militārām spējām,misijām un struktūrām; Norfolkas darba kārtība, ko iniciēja šībrīža ģenerālsekretārs Jāps de Hops Shefers 2004.gadā, reaģējot uz„Afganistānas mācību” un kas fokusējas uz aizsardzībasplānošanu, spēku ģenerēšanu un kopīgu finansējumu; un Minhenesdarba kārtība, ko uzsāka Vācijas kanclers 2005.gadā, reaģējot uz„Irākas krīzes mācībām” un kas fokusējas uz NATO lomas pārmaiņām(vai arī tās iztrūkumu) saistībā ar šīs organizācijas vietu patiesātransatlantiskā stratēģiskās konsultēšanās un lēmumupieņemšanas procesā.

Prāgas darba kārtība

78 dienu ilgā NATO gaisa kampaņa pret Dienvidslāvijas valstspaliekām 1999.gadā, kuras mērķis bija apturēt etnisko tīrīšanuKosovā, atklāja kritisku „trūkumu šķirtni” starp ASV un citusabiedroto militārām spējām, kas gandrīz izraisīja lielu konfliktu.Šobrīd statistika ir skaidri zināma: 90 procentus no augstasprecizitātes šāviņiem nogādāja ASV cīnītāji un bumbvedēji un bijatikai dažas sabiedrotās valstis, kas bija spējīgas nodrošinātaizsargātas komunikācijas no gaisa-gaisā, kas lika NATO formējumiempārraidīt informāciju caur atvērtiem kanāliem. ASV arī nodrošināja100 procentus visu NATO radio traucēšanas spēju, 90 procentus nozemes-gaisa uzraudzības un 80 procentus no degvielas uzpildes gaisātehnikas. Satraukts par šo „plaisu”, lords Robertsons sāka atkārtotsavu mantru , ka trīs NATO prioritātes ir „militārās spējas,spējas, spējas”.

Bet, kamēr „Kosovas mācība” vēl tikai tika izvērtēta, NATOstratēģisko ainavu satricināja 11.septembra notikumi. NATO izrādījalielu atsaucību un konsekventu cieņu pret kolektīvās drošībasprincipu, bez kavēšanās pirmo reizi vēsturē aktivizējot 5.pantu unvēlāk izvietojot AWACS lidmašīnas, lai patrulētu gaisa telpā virsASV pilsētām. Sanāksmē Reikjavikā, Islandē 2002.gada maijāsabiedroto valstu ārlietu ministri formāli apstiprināja Aliansesgatavību darīt visu, kas nepieciešams, lai cīnītos pret draudiemsabiedroto drošībai. Un visu 2002.gadu NATO štābs cītīgi plānojavisaptverošu pasākumu un spēju stiprināšanas paketi, ko sabiedrotovalstu līderi apstiprināja Prāgas samita laikā, kas ietvēra arīNATO Ātrās reaģēšanas spēku (NRF) izveidi, stratēģisko komandvadībusakārtošanu un Prāgas Militāro spēju saistību (Prague CapabilitiesCommitments) modernizācijas programmu apstiprināšanu. Unvisbeidzot, Alianse aicināja septiņas jaunas valstis iestāties NATOun vienojās par sekojošām reformām virspavēlniecību struktūrās unprocedūrās, kas nepieciešamas, lai Ziemeļatlantijas Padome varētugludi funkcionēt arī 26 valstu sastāvā.

Pēc diviem ar pusi gadiem Prāgas dienaskārtības īstenošana irkopumā pozitīva, lai gan dažu programmu izpilde atpaliek. Pirmkārt,Ziemeļatlantijas Padome nav pierādījusi, ka tā nav vadāma 26 valstusastāvā. Kā atzīmēja Čehijas vēstnieks NATO Karels Kovanda savārunā Maršala centrā Vācijā 2003.gada oktobrī: „Ja četri vai piecisabiedrotie ar lielu viena vai otra veida nozīmīgu ietekmi savāstarpā vienojas par kaut ko”, tad kopējais konsensuss jau ir„īstenībā nodrošināts”, neatkarīgi no tā, vai sabiedroto skaits ir19 vai 26. Otrkārt, NATO apņemšanās uzņemties „jaunas misijas”tajās „vietās”, kur to pieprasa draudu situācija turpina būtAlianses uzmanības degpunktā, kā to pierādīja Stambulas samitalēmums paplašināt Starptautiskos drošības atbalsta spēkus (ISAF)Afganistānā un vienošanās, kas tika sasniegta nesenajā visu 26sabiedroto sanāksmē Briselē, kur valsts vienojās par savuieguldījumu (vienā vai otrā formā) Irākas apmācības misijā.Treškārt, NATO panākumi Sabiedroto pārveides komandvadības izveidēun NRF pirmās pieejamības paātrināšanā atspoguļo NATO militāroinstitūtu lielisko vadības prasmi.

Aina, kas raksturo jaunas militārās spējas, tādas kā stratēģiskaisjūras un gaisa pārdislocēšanas tilts, degvielas uzpildes sistēmasgaisā un Alianses zemes novērošanas programmas, nav tik ļotiskaidra un nav tik pozitīva, lai gan arī šeit nerodas šaubas parto, ka ir sasniegts zināms progress. Gaisa tilta iniciatīva, kuruvada Norvēģija, ir labi pavirzījusies uz priekšu un Dānijas unApvienotās Karalistes kuģi šobrīd ir pieejami lietošanai un topieejamība ir nodrošināta arī pārējiem. Stambulā aizsardzībasministri parakstīja Sapratnes memorandu, kur noteica, ka Vācijasvadītais stratēģiskais pārdislocēšanas gaisa tilta projekts līdz šāgada beigām sasniegs operāciju pārdislocēšanas gaisa tiltakapacitāti nestandarta izmēra kravai caur izsaukuma pieejamībasprotokolu (on-call availability charter), izmantojot līdz pat sešāmAntonov An-124-100 transporta lidmašīnām. Spānijas vadītā NATOdarba grupa par jautājumiem, kas saistīti ar degvielas uzpildigaisā turpina savu plānošanas darbu. Alianses zemes novērošanasplāni tuvojas dizaina un attīstības stadijai (pieņemot, ka šā brīžariska samazināšanas pasākumi tiek pieņemti un tos adekvāti finansēdalībvalstis). NATO arī ir sasniegusi zināmus rezultātus kopšPrāgas, aprīkojot savus gaisa spēkus ar augstas precizitātesmunīciju, izvērtējot savas prioritātes bruņojuma sadarbības jomāaizsardzībai pret terorismu un apstiprinot NATO pretraķešuaizsardzības spēju karadarbības laukā (NATO Theatre MissileDefence).

Tomēr lielākajā daļā gadījumu, šo būtisko stratēģisko virzītāju„pirmās pieejamības” termiņi joprojām ir ļoti tāli un vēl irjāgaida uz nozīmīgas finansējuma daļas piešķiršanu. Turklāt, līdzar NATO sabiedroto (ieskaitot Amerikas Savienotās Valstis)palielināto asignējumu aizsardzības izdevumiem, kas saistīti arpaplašināto globālo operāciju darba un uzturēšanaspriekšnoteikumiem, šī prioritāte sāk izspiest to finansējumu, kascitādi būtu piešķirts ilgtermiņa PCC modernizācijas programmām. Vēljo vairāk, līdz ar šā brīža grūtībām uzturēt daudzās NATO krīžunoregulēšanas operācijas, kas prasa no štāba daudz laika unuzmanības, galvenās ilgtermiņa PCC modernizācijas programmas vairsnetiek tik dziļi analizētas Ziemeļatlantijas Padomē kā tas notikalorda Roberstona laikā, kad viņš nemitīgi realizēja to, ko viņšsauca par „pašu brenda politisko elektro-konvulsīvo terapiju”, laispiestu valstis reaģēt uz viņa pārliecināšanu par „spējām, spējām,spējām”.

Norfolkas darba kārtība

Sanāksmē, kas notika Sabiedroto transformācijas virspavēlniecībāpagājušā gada aprīlī, ģenerālsekretārs Jāps de Hops Shēfersierosināja diskusiju par jautājumu, ko vēlāk nosauca par „Norfolkasdarba kārtību”. Šīs potenciālās pārmaiņas aizsardzības plānošanā,spēku ģenerēšanā un kopīgās finansēšanas shēmās ir, pēc viņa domām,nepieciešamas, lai koriģētu „saskaņas trūkumu starp mūsu atkārtotāmambiciozām deklarācijām un mūsu spēju izvietot nepieciešamos spēkusuz vietas” un lai sakārtotu spēku ģenerēšanas procesu, kas„vienkārši vairs nedarbojas”. Sarūgtināts par to, ka irnepieciešams vienmēr kaulēties ar sabiedrotajiem par helikopterivienā vietā vai atbalsta vienību citā vietā, viņš savā runā ASVEiropas virspavēlniecībā 2004.gada oktobrī brīdināja, ka „ja viensabiedrotie nebūs spējīgi un griboši izvietot šos spēkus NATOmisiju vajadzībām, tad Damokla zobens tiks pakārts pāri visām mūsuoperācijām un visai NATO nākotnei”.

Norfolkas darba kārtības ietvaros, NATO pagājuša gada novembrīsasauca pirmo „Globālo spēku ģenerēšanas” konferenci, lai censtossamierināt atsevišķu valstu saistības sakarā ar NRF rotācijām un topienākumus sakarā ar krīzes noregulēšanas operācijām Afganistānā,Bosnijā un Hercegovinā un Kosovā. Tika intensificētas diskusijasDarba grupā (Executive Working Group) par nacionālo ieguldījumuNATO spēkos un tā plānošanas uzlabošanu. Militārās komitejaspriekšsēdētājs ģenerālis Haralds Kujats ir izdevisVisaptverošas pieejas (Comprehensive Approach) dokumentu,kura nolūks ir sniegt militāru viedokli par to, kā vislabākracionalizēt aizsardzības, operāciju, izlūkošanas un resursuplānošanas disciplīnas.

NATO ir saskārusies ar “transformācijas”imperatīvu jau kopš Padomju Savienības sabrukuma pirms desmit arpusi gadiem.

Citi spēku ģenerēšanas varianti, kas tiekpētīti Norfolkas darba kārtībā, ietver operāciju plānošanu unprecīzāku analīzi par katras atsevišķas sabiedrotās valsts gatavībudot specifiskas militārās spējas pirms Alianse uzņemaspolitiskas saistības iesaistīties krīzē vai konfliktā; labākasizmantojamības un snieguma mērķus izstrādāšanu, lai izvērtētuatsevišķas valsts spējas efektīvi izvietot savus spēkus krīzesnovēršanas operācijās; spēku nodrošināšanas saistību izpildes laikagrafiku pagarināšanu līdz diviem gadiem, lai uzlabotuprognozējamību, panākot, lai valstis drīzāk „stājas ārā” nosaistībām un nevis gaidīt, lai tās „stājas iekšā” ar secīguīstermiņa militārā kontingenta vai iekārtu nosūtīšanu konkrētaikrīzes novēršanas operācijai; un izveidojot jaunas daudzvalstustruktūras, kas uzņemtos pēc-konflikta stabilizācijas lomas.

Kopējas finansēšanas reformas jomā ģenerālsekretārs ir uzsācisdiskusiju par kopējo militāru budžetu palielināšanu – NATO drošībasinvestīciju programmai (NATO Security Investment Programme -NSIP)un Militārajam budžetam – un to lielāku izmantošanu tieši šā brīžaNATO izvietoto operāciju atbalstam; līgumslēdzēju pakalpojumulielāku izmantošanu; NATO ārkārtas rezervju veidošanu valstuaizsardzības budžetos; un „NATO AWACS līdzīgu” grupu un budžetuizveidošanu loģistikas, medicīnisko pakalpojumu un helikopterutilta atbalsta jomās.

Šajā brīdī ir vēl pāragri uzdrošināties vērtēt Norfolkas darbakārtības īstenošanas progresu. Sākotnējās diskusijas par zināmāmjomām tomēr liecina par apgrūtinātu virzību, it īpašu attiecībā uzNSIP un Militārā budžeta kontu noteikumu pārskatīšanu unpaplašināšanu (kur, cita starpā, šķietami neatrisināmā diskusijapar nacionālām iemaksu daļām ir radījusi strupceļu) un sabiedrotovilcināšanās pārvarēšanu sniegt NATO būtiski lielāku informācijupar savu spēku pieejamību.

Minhenes darba kārtība

Februāra sanāksmes Briselē noslēgumā sabiedroto līderi apņēmās„stiprināt NATO kā sabiedroto valstu stratēģisko un politiskokonsultāciju un koordināciju foruma lomu, vienlaicīgi apstiprinottās vietu kā būtisku forumu drošības konsultācijām starp Eiropu unZiemeļameriku”.

Šī iniciatīva pabeidza īsu, bet intensīvu konsultāciju periodu,kas aizsākās desmit dienas agrāk ar kanclera Šrēdera rakstiskuuzrunu (ko nolasīja aizsardzības ministrs Peter Struck, jo patskanclers bija saslimis) Eiropas Drošības politikas konferencēMinhenē. Tur kanclera apgalvojums, ka NATO „vairs nav galvenāvieta, kur transatlantiskie partneri diskutē un koordinēstratēģijas” un viņa priekšlikums par „augsta līmeņa neatkarīgupersonu grupu no abām Atlantijas pusēm, lai palīdzētu mums rastrisinājumu”, kā nākotnē izvairīties no Irākai līdzīgām krīzēm,izraisīja noteiktus virsrakstus presē un zināma apjukumaparādīšanos starp vecākām NATO amatpersonām, kā arī ASVamatpersonām, kas nebija sagatavotas šādiem apgalvojumiem.

Tālākās debatēs Vācijas amatpersonas izplūda paskaidrojumos, laipasvītrotu, ka kanclers nebija teicis NATO bēru runu, bet ganvēlējies organizāciju stiprināt. Viņuprāt, NATO un ASV oficiālāspersonas sliecās diferencēt starp „ārējās grupas” priekšlikumu (koviņi nepieņēma) un pašas kritikas substantīvo pamatu. Galu galā,runa jau negāja par to, ka ASV nebija gribējušas izmantot NATO kāprimāro vietu, kur diskutēt un koordinēt tādus fundamentālus ASVstratēģiskos lēmumus kā kad un kur uzbrukt Taliban un AlQaeda Afganistānā un cik ilgu laiku dot ANO Drošības padomesinspekcijas procesam, lai tas sniegtu savu atzinumu pirms karasākšanas pret Irāku. Tāpat arī Ziemeļatlantijas Padome nav bijusiprimārā vieta stratēģiskām konsultācijām starp ASV un tās NATOsabiedrotajiem par tādiem augsti prioritāriem jautājumiem kā Irānasatturēšana no kodolieroču iegādes vai Eiropas Savienības nodomsatcelt ieroču embargo pret Ķīnu.

Būtībā kanclers Šrēders uzdeva jautājumu par to, vai visaspārveides reformas, kas tika aizsāktas Prāgā un Norfolkā nebūsveltīgas, ja Alianse nebūs spējīga funkcionēt patiesas partnerībasgarā pirmskonflikta stratēģiskās lēmumu pieņemšanas fāzēs. Tādāziņā, viņš ne tikai turpināja ģenerāļa Šarla de Golla izteicienu -„ Kāda jēga ir no stratēģiskās plānošanas, ja tai neseko tāsīstenošanas līdzekļi?”, bet arī atbalstīja neapmierinātību sakarāar politiskā dialoga kvalitāti NATO, ko pirms tam plaši pauda citiEiropas līderi, ieskaitot pašu ģenerālsekretāru Jāpu de HopuShēferu.

Uz Briseles samita sasaukšanas brīdi, visas puses jau bijaizlēmušas likt uzsvaru uz pozitīvo. Kā prezidents Džordžs Bušsteica nākamās dienas preses konferencē : „ Es interpretēju šoskomentārus tā, ka viņš vēlas, lai NATO ir svarīga organizācija unvieta, kur notiek jēgpilns stratēģisks dialogs. Un tas bija pilnīgiskaidrs visiem, kas sēdēja apkārt galdam. Un sanāksme beidzās arJāpa teikto, ka viņš nāks klajā ar plānu, kas nodrošinās to, kastratēģiskais dialogs NATO kļūs nozīmīgs”.

Vienoties par plāna izstrādi, ir viena lieta. Pavisam cita lietair gūt vienprātību par politiskās diskusijas darba uzdevumu. TieEiropas sabiedrotie, no savas puses, kas tradicionāli visnegribīgākir ļāvuši Ziemeļatlantijas Padomei diskutēt par jautājumiem, ko tieuzskatīja par ekskluzīvi Eiropas Savienības lietu, piemēram,Galileo vai ieroču embargo pret Ķīnu, tagad būs spiesti pieņemt to,ko agrāk uzskatīja par „NATO iejaukšanos”. Un no savas puses,Amerikas Savienotajām Valstīm nāksies atrast līdzekļus, kāapspriest tādus stratēģiskus jautājumus Ziemeļatlantijas Padomē,kas ir jāapstiprina ASV starpaģentūru procesā, nemaz nerunājot parakceptu Kongresā. Tādējādi, izaicinājums veikt patiesas„konsultācijas” ar sabiedrotajiem pretstatā vienkāršai to„informēšanai” par lēmumiem, kas jau ir pieņemti ir ne vairāk un nemazāk mulsinošs uzdevums kā ASV administrācijas rutīna, kadjācenšas izveidot patiesas partnerattiecības ar Kapitolija pakalnuvai arī ASV galvenajiem partneriem no „gribošo koalīcijas”.

Turpmākie darbi

No vienas puses, šodien NATO tās varenākās dalībvalstis sveic kāorganizāciju, kas „ir tik aktīva kā vēl nekad”, „visveiksmīgākāalianse vēsturē”, ar „vitālām attiecībām ar Amerikas SavienotajāmValstīm drošības jomā”. Tā drīkst pamatoti lepoties ar saviempanākumiem, paplašinot dalībnieku skaitu, reorganizējotkomandvadības struktūru un štābu organizāciju, paplašinot savasoperācijas un to aptvērumu un sasniedzot progresu, modernizējot tāsspēju klāstu, lai cīnītos ar jauniem draudiem un drošībasizaicinājumiem.

No otras puses, vēl joprojām ir pamats bažām par neveiksmi. Sākotno ģenerālsekretāra, tālāk uz leju, organizācija žēlojas par plaisustarp sabiedroto vēlēšanos uzņemties jaunas misijas un jaunasspējas, no vienas puses, un apņemšanos dot cilvēku kontingentu,iekārtas un resursus, kas nepieciešami, lai veiktu šīs misijas unnodrošinātu spējas, no otras puses. Abos gadījumos, kritiķi un netikai kritiķi šaubās par to, vai nepieciešamā politiskāgriba tik tiešam pastāv. Turklāt, kanclers Šrēders acīmredzotaizskāra kailu nervu, publiski pasvītrojot NATO kā patiesastransatlantiskas lēmumu pieņemšanas vietas, kur tiek risinātisvarīgi stratēģiski jautājumi, nozīmes mazināšanos.

Tomēr NATO strādās tālāk, kā tas ir bijis līdz šim. Kāneaizvietojama transatlantiskās tautu kopienas drošības alianse,NATO turpinās īstenot savas trīs pārveides darba kārtības – Prāgas,Norfolkas un Minhenes – ar labu nolūku un kopīgu mērķi, lai ganlēnām, lai gan neperfekti. Daudz kas būs atkarīgs norezultāta.

Roberts Bells (Robert G. Bell) no 1999.līdz2003. gadam bija NATO ģenerālsekretāra aizsardzības investīcijuvietnieks un šobrīd strādā Briselē par SAIC vecākoviceprezidentu.