Vai NATO būtu jāspēlē lielāka politiska loma?

Espen Barth Eide ir NorvēģijasStarptautisko lietu institūta (Oslo) Starptautiskās politikasdepartamenta direktors.

Frédéric Bozo ir Nantes Universitātes profesors unvecākais zinātniskais līdzstrādnieks, kas specializējiestransatlantiskās attiecībās Parīzes Starptautisko attiecībuinstitūtā - L’Institut français des relationsinternationales.

God. Frederik,

Kad transatlantiskā drāma Irākasjautājumā ir šķietami jau aiz muguras, ir pienācis laiks mierīgaidiskusijai par nākotnes attiecībām starp Eiropu un Ziemeļameriku unNATO lomu tajās. Vācijas kanclera Gerharda Šrēdera februāraizteikumi Wehrkunde konferencē Minhenē un tam sekojošiekomentāri abās Atlantijas pusēs ir izcēluši gaismā jautājumu parto, kas īsti šodien ir transatlantiskā alianse. Tas ir labi, jovisu dalībnieku interesēs ir padarīt šo diskusiju par caurskatāmu,dziļu un konstruktīvu. Transatlantiskās attiecības 21.gadsimtānoteikti būs atšķirīgas no attiecībām 20.gadsimtā. Bet „atšķirīgs”ne vienmēr ir „sliktāks”.

NATO ir ārkārtīgi veiksmīga alianse, kas iegrimusi identitāteskrīzē, no kuras tā nespēs tikt ārā tuvākajā laikā. Šī, protams, navpirmā reize, kad Alianse uzdod jautājumus par savu idejiskopamatojumu. Francijas aiziešana no NATO integrētās militārāsstruktūras 1966.gadā bija vienlīdz izšķirīgs moments, kas gaduvēlāk noveda pie Harmela ziņojuma par Alianses nākotnesuzdevumiem. Pirms piecpadsmit gadiem, gan Varšavas pakta, ganarī Padomju Savienības sabrukums aizsāka debates par to, vaipolitiski-militāra savienība, kas savieno Eiropu un Ziemeļameriku,vēl joprojām ir vajadzīga. Šīs debates noveda pie lēmuma iet „ārāno teritorijas” (pretstatā aiziešanai no šīs lietas vispār), kārezultātā lielāko pusi 1990.gadu Alianse iesaistījās trijos lielosprojektos, kur krustojās politiskās un militārās sfēras. Tās bijamiera nodrošināšanas un uzturēšanas operācijas Balkānos; centrālāsun austrumu Eiropas valstu sagatavošana uzņemšanai NATO; un vienotaforuma izveide reakcijai pret notikumiem Krievijā. Kopā ar drošībasgarantiju nodrošināšanu, tas deva pietiekami labu atbildi uzjautājumu “kāpēc NATO” vairāk kā desmit gadu garumā. Tomēr irjāatzīmē, ka visi trīs projekti bija tieši saistīti ar Eiropaskontinentu apstākļos, kad ASV turpināja pievērst pastiprinātuuzmanību Eiropas drošības situācijai.

Daudz lielākā mērā par aukstā kara beigām, tieši situācija pēc11.septembra noveda pie NATO jēgas apšaubīšanas. Tas aizsākās arAfganistānas kampaņu, kas gan nav saistāma ar nekādām NATO iekšējāmnesaskaņām. Patiešām, gluži pretēji, kā rakstīja franču avīzeLe Monde, mēs visi tad bijām kā “amerikāņi”. Drīzākproblēmu radīja neizpratne par organizācijas lomu. Ņemot vērā to,ka pirmo reizi, reaģējot uz 11.septembra notikumiem tika aktivizēts5.pants, ASV runas par „koalīcijas definēšanas misiju” bijapretējas tam, ko vēlējās dzirdēt atlantiskās idejas atbalstītājiEiropā. Bija nepieciešami gandrīz divi gadi, lai NATO pilnā mērogāizvērstu darbības Afganistānā. Un tas viss sekoja Irākas krīzei undziļām nesaskaņām gan par NATO lomu Turcijas aizsardzībā, gan arīpar paša kara likumību.

Aliansei ir atkal jākļūst par forumuatklātam dialogam par galvenajiem jautājumiem, kur tai irjāiesaistās.

Diskusijas tonis kopš tiem laikiem irkrasi mainījies. Ne Vašingtona, ne arī kāda Eiropas galvaspilsētanevēlas atkārtot pēdējo divu vai triju gadu pieredzi. Nesenāsprezidenta Džordža Buša un ASV Valsts sekretāres Kondolizas Raisasvizītes Eiropā – kā arī tas, kā viņi tika uzņemti – simbolizēabpusēju vēlēšanos izrādīt vienotību un apņemšanos. Tomēr tālāk parlabas gribas izrādīšanu, jaunā „konsensa” detaļas vēl joprojām navskaidras.

Manuprāt, šodienas izaicinājumi ir divējādi: pirmkārt, irreālistiski jāizvērtē Alianses loma jaunos politiskos apstākļos;un, otrkārt, ir jāatjauno Alianses politiskais raksturs un nevisjāļauj tai atrofēties, kļūstot par kaut ko tikai nedaudz lielāku kāmilitāro „instrumentu kasti”.

Iesākot vērtēt NATO lomu ir jāatzīst, ka Eiropas politiskā ainavair fundamentāli mainījusies. Šodien Eiropas Savienība jau pati seviir pieteikusi par starptautiskās drošības dalībnieku. Un patiešām,patlaban aizvien ambiciozāk Eiropas Savienība ar savām militārāmspējām papildina eksistējošo „ne-kara” ieroču instrumentāriju.Nākotnē starp Eiropas Savienību un NATO nāksies izvest ne vienuvien transatlantisko diskusiju, vienkārši tā iemesla dēl, kajautājumu darba kārtība ir daudz plašāka par to, kas tiek spriestsklasiskos NATO drošības forumos. Daudzi svarīgi šī brīžastarptautiskās darba kārtības jautājumi – Irānas sludinātokodolambīciju apturēšana, plāni atcelt ieroču embargo pret Ķīnu unnepieciešamība palīdzēt Āfrikai tikt ārā no vairākām kompleksāmkrīzēm – prasa daudzšķautnainu pieeju. Atlantijas piekritējiem irjāpārtrauc paust savu nožēlu. Mēģinājumi izmantot NATO, lainotrulinātu Eiropas Savienības politiskās ambīcijas, ir lemtineveiksmei. Eiropas Savienības politiskās attīstības iedrošināšana,vienlaicīgi veidojot enerģisku drošības partnerību ar NATO, irpareizais ceļš uz priekšu. NATO vēl būs daudz ko darīt. Aliansejoprojām ir pats loģiskākais forums visos jautājumos, kas sākas armilitāro instrumentu koordinēšanu līdz stratēģiskai diskusijai parkopīgiem drošības izaicinājumiem starp diviem galvenajiem Rietumupīlāriem. Turklāt, tai ir jācenšas saglabāt sava vieta, atzīstotAlianses kopīgo ieguldījumu plašākas, transatlantiskas drošībasarhitektūras veidošanā.

Tas prasa NATO “pārpolitizēšanu”. Aliansei atkal ir jākļūst paratklātu svarīgu dialoga forumu. Vaļsirdīgs transatlantisks dialogspar to, kā cīnīties, piemēram, pret terorismu, ir ļoti vajadzīgs,jo sabiedroto vidū ir dažādi viedokļi par to, kā reaģēt uz šokopīgo izaicinājumu. NATO, ļoti iespējams, ka turpinās aktīvidarboties arī tādās vietās kā Afganistāna un Kosova , kā arīturpinās ar militāro spēku atbalstīt nākamos, daudzpusējos mieranodrošināšanas centienus. Pretrunas var izraisīt jautājumi, kurdoties un kādā veidā iesaistīties. Tāpēc lēmumi ir jāpamanto arplašāku politisku konsensu iekšā Aliansē nekā tas ir šobrīd. Untur, kur Alianse ir plašāka starptautiska miera veidošanas plānamugurkauls, tai ir jābūt labāk saistītai ar kopējiem politiskiemprocesiem, kas attiecas arī uz šo situāciju politisko nākotni. Unatkal, tas prasa politiskāku NATO un pastiprinātu sadarbību arcitām organizācijām, ieskaitot ANO.

NATO izaicinājums nav vienkārši izdzīvot – neviens jau nesaka, katai ir jāmirst – bet gan kļūt par vadošo dalībnieku un vadošoforumu tieši tajā jomā, kur organizācija ir jau pierādījusi savuefektivitāti. Bet tā turpinās būt efektīva tikai tad, jasabiedrotie izstrādās kopīgu savas lomas izpratni. Nav vairs kopīgaienaidnieka, kas aizvietotu komunisma vai Padomju Savienībasizraisītos draudus. “Terorisms” netiek ar šo lomu galā. ŠodienAliansei ir jāapauž „Rietumu” kā starptautiskās drošības garantabūtiskā loma. Tomēr, atjaunotajā transatlantiskajā forumā mēs varamparedzēt arī turpmākās nesaskaņas. Un izaicinājums ir nevisizlikties, ka to tur nav, bet gan drosmīgi tāsrisināt.

Jūsu,

Espens

God. Espen,

Tieši divus gadus atpakaļ, gatavojotiesIrākas karam, NATO bija nesaskaņu priekšā. Viena valstu grupa, kovadīja Apvienotā Karaliste un Amerikas Savienotās Valstis apsūdzējaotru grupu, ko vadīja Francija un Vācija, par kolektīvāsaizsardzības ideālu – Alianses stūrakmens - nodevību. Jautājums, jaatceraties, skāra Turcijas aizsardzību. Pēdējie apsūdzēja pirmospar kolektīvās drošības pamatu graušanu, uz kuriem tika radīta tāpati Alianse. Problēma, protams, bija viņu gatavībā vest karu bezANO Drošības padomes autorizācijas. Tas bija laiks, kad tikaapdraudēta Alianses un visu transatlantisko attiecībunākotne.

Var droši apgalvot, ka NATO šobrīd ir atguvusies no šīs krīzes.Līdz 2004.gada Stambulas sammitam brūces jau pamatā bijasadziedētas. Tomēr pretstatā iepriekšējām NATO krīzēm, Irākas afēranav novedusi – vismaz uz šo brīdi – līdz jaunam sākumam, kā tasbija gadījumā ar Harmela ziņojumu tūlīt pēc Francijasaiziešanas no integrētās militārās struktūras. Tā vietā, šķiet, kaAliansei šobrīd ir anēmija. Un tās simptomi ir visiem redzami. NATOcīnās ar sabiedroto pārliecināšanu par to, ka jāpilda solījumi ganISAF, gan arī Irākas spēku apmācībā. Alianses loma plašāko TuvoAustrumu iniciatīvā ir tikai nedaudz vairāk kā lozungs. Visbeidzotun nedaudz nopietnāk, kanclera Šrēdera vārdiem runājot, Aliansevairs nav „primārā vieta”, kur tās locekļi „diskutē un koordinēstratēģijas”.

Ja nekas netiks darīts, anēmija var pasliktināties un novest piekaut kā ļaunāka, kas, pēc zināma laika, var novest līdz nāvei. Tākā neviens nevēlas Alianses izzušanu - un vismazāk jau francūži,kas ir visuzticamākie tās locekļi, kad iet runa par spēku došanuNATO Ātrās reaģēšanas vienībām vai augsti stāvošu ierēdņu iecelšanumilitārās struktūras galvenajos posteņos – tad kaut kas irjādara.

Tāpēc, vai politizēšana, ko iesakāt jūs un arī citi, būs pareizāszāles un vai politiskāka NATO loma ielies jaunu dzīvi Aliansē? NATOvēstures studijas liecina, ka tas varētu būt ceļš uz priekšu.Svarīgos pagātnes momentos, NATO politizēšana ir piedāvājusiatbildi uz ieilgušu slimību vai akūtu krīzi. Papildus Harmelaziņojumam, varētu atsaukt atmiņā Triju gudro ziņojumu (Reportof the Three Wise Men), kas iznāca tūlīt pēc 1956.gada Suecaskrīzes. Abos gadījumos, gāja runa par NATO padarīšanu par„politiskāku” organizāciju, lai pabalstītu tās iedragātoleģitimitāti un nostiprinātu iekšējo kohēziju.

Tikai tad, kad NATO iejaucās Bosnijas unHercegovinas situācijā, tika apstiprināti Alianses apgalvojumi partās centrālo lomu eiroatlantiskajādrošībā.

Vēl pavisam nesen, NATO veiksmīgāatdzimšana 1990.gados tika balstīta uz ideju, ka padomju draudutrūkuma situācijā, Aliansei ir jākļūst politiskākai, lai atsvērtumilitārā pamatojuma mazināšanos. Pēc būtības, tā kā NATO vairsnebija vajadzīga, lai gatavotos Eiropas aizsardzībai, tā skaidrojasavu ilgstošo eksistenci ar plašākas lomas uzņemšanos Eiropasdrošības kontekstā un, tādējādi, ar plašāka ieguldījuma sniegšanukontinenta stabilitātē pēc aukstā kara perioda.

Šķiet, ka tas darbojās un līdz 1990.gadu vidum NATO, kuraidaudzuprāt, pēc aukstā kara vajadzētu lēnām zaudēt savu nozīmi,turpināja cīnīties un turēt savu Eiropas stūrakmens pozīciju.Tomēr, ir nepieciešams ciešāk paraudzīties uz to, kas padarīja šādunegaidītu atdzimšanu par iespējamu. Līdz pat 1995.gada rudenim,NATO „jaunā” drošības misija un arī plašāk, tās nākotne enerģiskasalianses statusā tika apšaubīta, paturot prātā nesaskaņasorganizācijā un izšķirīgas rīcības trūkumu, reaģējot uzDienvidslāvijas sabrukuma kariem. Patiešām tikai pēc tam, kad NATOiejaucās Bosnijas un Hercegovinas jautājumā un tad izvietojaĪstenošanas spēkus IFOR, lai pārraudzītu miera procesu, Aliansessolītā centrālā vieta eiroatlantiskās drošības jomā tikanodrošināta. Vēl vairāk šīs pozīcijas tika nostiprinātas,iejaucoties Kosovas krīzes risināšanā trīs gadus vēlāk.

Pamatu pamatos, man šķiet, ka NATO nākotne tika nodrošināta tad,kad sabiedrotie nodemonstrēja savu nerimstošo vitalitāti tiešimilitāra instrumenta formā jaunā stratēģiskā vidē, uzsākotrisināt ārpus teritorijas krīzes, kas neprasīja 5.pantapiemērošanu. Ja nebūtu šādas demonstrācijas, tad mēģinājumi tajālaikā NATO atjaunināt, „politizējot” to kā organizāciju, vienkāršibūtu noveduši pie kārtējā diskusiju kluba atvēršanas.

Šodien problēma ar NATO ir tāda, ka tās lietderību vai vismazcentrālo lomu, it īpaši militārā ziņā, tās locekļi vairs neuzskatapar kaut ko tādu, kas ir automātiski dots. Un tam ir diviizskaidrojumi. Pirmais nekādā ziņā nav jauns. Amerikas SavienotāsValstis vairs neizskata NATO par vienīgo institūciju, ar kurasstarpniecību veikt militārās operācijas, pat ja tās notiek ASVvadībā. To skaidri varēja redzēt Kosovas kampaņas laikā, kas bijapieredze, ko ASV militārie vadītāji neatceras ar īpašu prieku.Veids, kā Vašingtona vairījās no sabiedroto piedāvātā atbalstaAfganistānas kampaņas laikā 2001.gada rudenī tikai apstiprina šādustāvokli.

Otrais faktors parādās lēnām un lielā mērā izriet no pirmā.Eiropieši aizvien negribīgāk dod spēkus ASV dominētām struktūrām,kur ASV pašu ieguldījums ir minimāls – to paliecina ISAF pieredzeAfganistānā. No šejienes arī eiropiešu vēlēšanās izmantot,pirmkārt, Eiropas Savienību potenciālām operācijām un uzņemtiesiniciatīvu bijušajā Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikā* un agrākvai vēlāk arī Kosovā.

Ja šīs tendences turpinās, NATO riskē kļūt par tukšu čaulu, jo tāvairs neatbildīs transatlantisko attiecību jaunajai struktūrai, kasizveidosies ASV atraušanās rezultātā no Eiropas un Eiropas jaunāspolitiski-stratēģiskās pārliecības. Tā, protams, būtu milzīgakļūda. NATO joprojām ir vajadzīga, kaut vai tādēļ, ka militārā ziņāamerikāņi un eiropieši ir viens otram nepieciešami. Eiropiešiemjoprojām ir vajadzīga ASV protekcija, lai gan mazākā mērā kāiepriekš, un noteikti ir nepieciešams ASV atbalsts, izvedotsvarīgas militārās operācijas, kā tas bija Bosnijas-Hercegovinasgadījumā saskaņā ar „Berlīne Plus” kārtību. Amerikas SavienotajāmValstīm ir nepieciešams Eiropas militārais personāls mieranodrošināšanas operācijām, kurās tie negribīgi dod savus spēkus,piemēram, ISAF.

Secinājumi, manuprāt, ir ļoti vienkārši. Lai gan NATO savāšodienas konfigurācijā diez vai saglabās savu pievilcīgo ietvarukopumā, tomēr vēl pastāv daudz iespēju un arī vajadzība pēcpārveidojumiem, lai organizācija kļūtu par to, ko mēs no tāsgaidām, proti, par instrumentu, kas spēj uzturēt un veicinātmilitāro saikni starp Eiropas Savienību un Amerikas SavienotajāmValstīm. Es apzinos, ka tam ir nepieciešama radikāla atkāpšanās novecās domāšanas Alianses iekšienē. Bet esmu pārliecināts, ka ja mēsnopietni nedomāsim par to, kā samierināt NATO ar jaunajām ES-ASVattiecību realitātēm, tad organizācija pakāpeniski izgaisīs, nesotnelabojamu postu transatlantiskai sabiedrībai plašākā nozīmē. NATOpolitizēšana nav problēmas būtība, tas ir tikai nedaudz vairāk kātukšs lozungs, ja vien mēs neķersimies klāt pie fundamentālāmlietām un neatjaunosim Aliansi kā nozīmīgu stratēģiskaskoordinācijas vietu starp Ameriku un Eiropu. Tas, savukārt, nozīmelikt darboties ES-ASV saiknei, it īpaši militārā ziņā.

Jūsu,

Frederiks

God.Frederik,

Mūsu abu izdarītie secinājumi par nesenopagātni un esošo situāciju lielā mērā sakrīt. Mēs abi uzskatām, kaAliansei ir jāpielāgojas jaunām ES-ASV attiecību realitātēm. Mēsarī piekrītam tam, ka NATO ir jāturpina meklēt militāro saiknistarp Eiropu un ASV kā organizācijas raison d’êtrestūrakmeni. Galu galā, militārai aliansei bez militāra uzdevuma irgrūti sevi uzturēt.

Mēs acīmredzot nevaram vienoties par secinājumu: vai„pārpolitizēšanās” ir ceļš uz priekšu. Jūs uzskatāt, ka tas irtikai nedaudz vairāk kā tukšs lozungs un ka mums šobrīd irnepieciešama ir „stratēģiska koordinācija starp Ameriku un Eiropu”un „instruments, kas spēj uzturēt un veicināt militāro saikni starpEiropas Savienību un Amerikas Savienotajām Valstīm”.

Mana nostāja ir tāda, ka es neticu, ka „tīru” militāro saikni varsaglabāt ilgāku laiku bez spēcīga politiska pamatojuma – un ka šispolitiskais pamatojums nāk pats par sevi. Mums ir jāatcerastransatlantiskās politiskās vienotības, kas bieži izpaudās netieši,izšķirošā loma visa “aukstā kara” perioda laikā. Gan Rietumeiropas,gan arī Ziemeļamerikas sabiedrotie bija vienojušies par to, ka irjāaptur viņu apjaustie padomju draudi un abi piekrita, ka Amerikassaistībām Eiropā bija stabilizējošs efekts, kas sniedzās pārikopējo draudu līdzsvarošanai. Un patiešām, arī Eiropas integrācijasprojekta veiksme, kas novedusi pie Eiropas Savienības, ir jāredzšādā gaismā. Transatlantiskā drošības partnerība palīdzējanodrošināt Eiropā funkcionālas ekonomiskās integrācijas apstākļus,jo dažus no politiski vissarežģītākajiem jautājumiem bija iespējamsizrunāt citviet. NATO varēja koncentrēties uz savu militāro lomu,jo politiskā vienotība eksistēja jau no pašiem pirmsākumiem; touzturēja kopējo draudu ilgstošā pastāvēšana. Tas, kas ir pats parsevi saprotams un par ko visi ir vienojušies, kļūst tikacīmredzams, ka nav nepieciešams to atkārtot. Tomēr, bez šādaskopīga mērķa izjūtas, pirmkārt, nebūtu jau pašas NATO. Un pat tad,kad aukstā kara gados parādījās domstarpības par stratēģiskoizvēli, kopējā politiskā saliedētība tika saglabāta, pateicotieskopīgo draudu un kopējā mērķa izjūtai.

NATO ir jāuzlabo sava politiski-militārāmašinērija tādā veidā, kā šķiet būtiski nepieciešams gansabiedrotajiem, gan partneriem, ņemot vērā jaunā gadsimtaizaicinājumus.

Šodien mēs esam ne tikai izgājuši ārā no„aukstā kara”, mēs arī esam atstājuši pārejas, „pēc aukstā kara”periodu. Aizvien skaidrāk pēdējos gados ir iezīmējies tas, kapolitisko saliedētību starp Eiropu un Amerikas Savienotajām Valstīmnevar uzskatīt par pašsaprotamu un nostalģija pati par sevinenoturēs Aliansi virs ūdens uz ilgu laiku. Ja NATO ir jāizdzīvo -un es ticu un esmu pārliecināts, ka tas tā notiks – tai ir jādodpareizās atbildes uz šodienas un nevis vakardienasizaicinājumiem.

Militārā spēka jebkāda izmantošana, Karla von Klauzevica vārdiemrunājot, ir „politikas turpināšana ar citiem līdzekļiem”. Tas ir itīpaši patiesi tad, kad nonākam līdz dalībai konfliktos, kurnepastāv tieši eksistenciāli draudi mums pašiem, bet, kas ir drīzākilgtermiņa investīcija kārtības stabilizācijā. Kopēja darbība – kātā, kas šobrīd notiek Afganistānā – ir jābalsta uz politiskovienošanos par to, ko mēs cenšamies sasniegt un kas saskan arplašāko perspektīvu. Šeit, NATO ir daudz ko piedāvāt. Ne tikaisūtot militāro spēku, NATO ir attīstīta politiska militāro plānuvadības sistēma un forums, kur iespējams samierināt strīdīgusviedokļus un veidot konsensu.

Nākamajos gados, NATO ir jāparāda, ka tā ir kaut kas vairāk partikai “gribošu valstu koalīciju”. Koalīcijas var būt pievilcīgaskoalīcijas līderim, kamēr vien kāds vēlas tai pievienoties. Bet kājau ASV ir sapratušas Irākas gadījumā, tās nevar paļauties uzilgtermiņa militārā kontingenta atbalsta saistībām. Tās mainās,atkarībā no politiskiem apstākļiem. Jaunākiem partneriem,koalīcijas ir problemātiskas, jo tipiski pietrūkst „sabalansētas”politiskas struktūras, kā rezultātā koalīcijas atstāšana irvienīgais veids kā uzteikt savu neapmierinātību. It īpaši mazākāmvalstīm daudzvalstu struktūras ilgtermiņā šķiet pievilcīgākas. NATO– caur tās politisko struktūru un ar civilo ģenerālsekretāru unsekretariātu – var pievienot politisko spriedumu un virzienu, kāarī piedāvāt veidu, kur militārais ieguldījums ir politiskiapvienots ar plašākiem centieniem, kurus tā cenšas atbalstīt.

Tas gan nenotiek pats par sevi. NATO ir jāuzlabo savapolitiski-militārā mašinērija tādā veidā, kā šķiet būtiskinepieciešams gan sabiedrotajiem, gan partneriem, lai tiktu ņemtivērā jaunā gadsimta izaicinājumi. Tikai tad tā apvienos pieejamosmilitāros spēkus ar pastiprinātu spēju veidot politiskokonsensu.

Jūsu,

Espens

God. Espen,

Es piekrītu, ka tik ļoti vajadzīgā militārāsaikne, ko vajadzētu nodrošināt atjaunotajai NATO, nebūsilgtspējīga bez „spēcīga politiska pamatojuma”. Bet tad rodasjautājums par to, kāda institucionālā struktūra būtu vispiemērotākātādā politiska konsensa atbalstam? Aukstā kara laikā NATOneapšaubāmi bija pats piemērotākais institucionālais forums, joeksistēja skaidri, kopīgi draudi. NATO politiskā „centralitāte”,citiem vārdiem, bija tās tīrās militārās vērtības funkcija.

Šodien tas tā vairāk nav. Lai gan mēs nevaram un mums arīnevajadzētu pilnībā izslēgt scenārijus, kur mums ir kolektīvijācīnās pret ārējo ienaidnieku, kas izraisa ārējos draudus, tomērtā vairs nevar būt NATO pastāvēšanas privilēģija. Citiem vārdiem,karš pret terorismu nav „aukstā kara” funkcionāls ekvivalents. Taspats par sevi nevar nodrošināt saistvielu, kas turēs kopā rietumualiansi, jo amerikāņi un eiropieši ne vienmēr spēj vienoties pardraudu raksturu un veidiem un līdzekļiem, kā cīnīties pret tiem.Patiešām, tie bieži nespēj atrast kopēju valodu. Tā ir arī irAlianses krīzes būtība kopš 2001.gada.

NATO politizēšana ir tikai nedaudz vairākkā tukšs lozungs, ja vien mēs neķersimies pie fundamentālākāmlietām.

Var noteikti teikt, ka lielākā daļasabiedroto neapšaubāmi turpina uzskatīt miera nodrošināšanasoperācijas, tādas kā ISAF Afganistānā, par NATO militāro lomutuvākā nākotnē. Tāpēc šādu operāciju politiskās dimensijaspastiprināšanai nav nekādas jēgas. Tomēr, es ļoti šaubos, kaatlikusī NATO miera nodrošināšanas loma, lai arī politizēta, varpati par sevi kļūt par atjaunoto transatlantisko attiecībubāzi.

Lai atjaunoto Alianses politisko pamatu, mums, manuprāt, irjāuzņemas viens vai divi smagāki izaicinājumi. Pirmkārt, mums irjācenšas vienoties par spēka lietošanas nosacījumiem situācijās,kas nav saistītas par pašaizsardzību. Tieši domstarpības parlikumību vai legalitāti preventīvu akciju ietvaros sakarā ar Irākasjautājumu izraisīja šķelšanos Aliansē.

Otrkārt, mums ir jācenšas nonākt pie vienotas izpratnes par ceļiemun veidiem kā paplašināt demokrātiju un likuma varu. Lai arī mēsesam vienisprātis par mērķi, mums nav kopīga viedokļa par to, kā tosasniegt. Tā kā tas joprojām izraisīs bažas vienādi ganeiropiešiem, gan amerikāņiem, kā parādīja nesenie notikumi Tuvajosaustrumos, mums ir steidzami nepieciešams vienoties šajā jautājumā,ja mēs attiecamies nopietni pret kopēja mērķa restaurācijasuzdevumu Aliansē, kā jūs ļoti pareizi izteicāties.

Mēs to nesasniegsim ar rīkojuma palīdzību, ne arī „politizējot”vecās NATO darba kārtību. Mēs varam to vienīgi sasniegt arnopietna, padziļināta dialoga palīdzību starp Ameriku un Eiropu. Tākā jaunas saliedētas Eiropas Savienības parādīšanās ir kļuvusi parrealitāti, ko ilgāk vairs nevar ignorēt, ir jāsaprot, ka Aliansesatjaunošana ir ne tikai NATO militārā aparāta adaptēšana jaunajaisituācijai, bet arī tiešas stratēģiskas saiknes radīšana starp tāsdivām svarīgākajām vienībām. Tikai saskaņojot transatlantiskāssavienības rīcību ar struktūrizmaiņām, kas notikušas Amerikas unEiropas attiecībās, ir iespējams pareizi sākt kopīga mērķaatjaunošanu, kas ir Alianses ilgtspējas pamats.

Jūsu,

Frederiks

God. Frederik,

Jau no paša sākuma esmu teicis, ka NATO navcitas alternatīvas kā tikai pielāgoties Eiropas ātri mainīgajaipolitiskajai ainavai. Šādas transformācijas pamatā ir EiropasSavienības kā aizvien spēcīgāka starptautiska spēlētājaparādīšanās. Sevi parādījusi kā reāla “civila” vara, ES šodien ziņopar noteiktu militāro un krīžu vadības jaudu parādīšanos unEiropas Drošības stratēģija piedāvā pašu formulētu Eiropasatbildi uz ASV Nacionālo drošības stratēģiju. Šie divispēlētāji – Eiropas Savienība un Amerikas Savienotās Valstis – dosgalvenos ķieģeļus būvei, ko joprojām mēs varam saukt par„Rietumiem”.

NATO pārpolitizēšana ir vairāk jāsaista arNATO iekšējo stratēģisko diskusiju par jaunajiemdraudiem.

Mana doma ir tāda, ka, lai gan NATO jaušobrīd ir organizācija, kas dod politiski militāru ietvarureformētai transatlantiskai partnerībai un kas ir alternatīvaad hoc „gribošu valstu koalīcijai”. Ja NATO koncentrēsiestikai uz savām militārajām struktūrām, tā ātri degradēsies parvienkāršu standartu organizāciju. Manuprāt, NATO pārpolitizēšana irvairāk jāsaista ar stratēģisku diskusiju par jaunajiem draudiem, kāarī par to, kādu lomu var spēlēt Alianse miera nodrošināšanas unmiera veidošanas misijās, kas notiek pašas NATO ietvaros. Esvēlētos, lai dalībvalstis ņemtu daudz nopietnāk vērā šoorganizācijas iezīmi, nekā to darījušas nesenā pagātnē.

Jūsu,

Espens

God. Espen,

Mūsu viedokļi nemaz nav tik ļoti atšķirīgiun tas man ļauj cerēt uz labāku nākotni Aliansei. Galu galā, mūsuabu valstis jau tradicionāli ir paudušas atšķirīgus viedokļus paršo jautājumu. Kā jūs zināt, francūži, jau no ģenerāļa de Gollalaikiem, ir vēlējušies nošķirt Aliansi kā tādu – jo tās eksistencenekad nav bijusi apšaubīta Francijas politikā – no NATOorganizatoriskās struktūras, ko Francijasprāt, ir bijisnepieciešams uzlabot. Aukstā kara gados dažiem sabiedrotajiem bijagrūti saprast šo atšķirību, kur nu vēl pieņemt to. Tomēr, manšķiet, ka šobrīd tas vairs nav tā un ka šī atšķirība kļūst aizviensaprotamāka.

Ir svarīgi pārstrukturēt Aliansi, laipārveidotu NATO par patiesi divpusēju Eiro-Amerikasorganizāciju.

Šodien robustu un ilgtspējīgutransatlantisko attiecību veidošana ir kļuvusi svarīgāka kā jebkad,kaut vai tādēļ, ka to vairs nevar uzskatīt par pašsaprotamu lietu.Tajā pat laikā, ir svarīgi pārstrukturēt Aliansi, lai pārveidotuNATO par patiesi divpusēju Eiro-Amerikas organizāciju. Tas ir ceļš,kā saglabāt NATO militāro būtiskumu un tādējādi arī ilgtermiņapolitiski stratēģisko saikni starp Eiropu un Amerikas SavienotajāmValstīm transatlantiskās Alianses ietvarā.

Jūsu

Frederiks.

* Turcija atzīst Maķedonijas Republiku ar tas konstitucionālo nosaukumu.